Home/Desmit Dieva Eksistences Pierādījumi
No Image Available

Desmit Dieva Eksistences Pierādījumi

 Author: Hazrat Mirza Bashir-ud-Din Mahmud Ahmad  Category: God  Publisher: © Islam International Publications Ltd.  Published: 2022  ISBN: 978-1-84880-730-3  Language: Latvian
 Content:

Piezīme

Tekstā vārdi parastajās iekavās ( ) un starp domu zīmēm – ir autora, un ja jebkādi paskaidrojumi vai frāzes ir pievienoti no tulkotāja puses, tie ir ievietoti kvadrātiekavās [ ].

Muhamedasa, Islāma Svētā Pravieša, vārds ir papildināts ar saīsinājumu sa, kas ir saīsinājums apsveicei Sallallahu ‘Alaihi Wasallam (lai miers un Allāha svētība pār viņu). Citu praviešu un sūtņu vārdi ir papildināti ar saīsinājumu as, saīsinājums ‘Alaihis-Salam (miers ar viņu). Pilnās apsveices tipiski nav izrakstītas pilni, bet vajadzētu pieņemt, ka tās tiek atkārtotas pilnībā katrā saīsinājuma izmantošanas gadījumā. Saīsinājums ra tiek izmantots ar Svētā Praviešasa un Apsolītās Mesijasas vārdiem. Tas nozīmē Radi Allahu ‘anhu, ‘anha, ‘anhum (lai Allāhs ir ar viņu [vīriešu, sieviešu dzimtē], viņiem apmierināts). Saīsinājums rh apzīmē Rahimahullahu Ta‘ala (lai Allāhs par viņu apžēlojas). Saīsinājumsat apzīmē Ayyadahullahu Ta‘ala (lai Allāhs, Varenais viņam palīdz).

To biežā izmantojuma dēļ un lasīšanas ērtībai Islāmiski termini kā hadith vai umma pārsvarā nav attēloti slīprakstā vai latviskoti teksta galvenajā sadaļā. Katrs, kam interesē pareizā izruna vai vērsties pie glosārija grāmatas beigās.

Visi teksti no Svētā Korāna tikuši partulkoti no 2004 gada Maulavī Šer Alī angliskā tulkojuma.

Priekšvārds

Centieni atrast patiesību par Dieva eksistenci ir viens no fundamentālākajiem cilvēces vēstures izaicinājumiem un pamati no kuriem var aplūkot citus nozīmīgus jautājumus par dzīvi. No kurienes mēs nākam? Kamdēļ mēs esam šeit? Vai mūsu dzīvēm ir jēga? Kas ar mums notiek pēc nāves?

Kopš šie meklējumi sākās, tintes okeāni tikuši izrakstīti un ne mazāk asinis izliet, mēģinot atrast atbildes uz jautājumu par Dieva eksistenci. No primitīvām ticību sistēmām, ko piekopa mūsu agrie senči līdz sarežģītajām laikmetīgās pasaules reliģijām jaur filozofiskajiem pētījumiem, ko veikuši cilvēki kā Akvīnas Toms, tiekšanās uz dievišķo, perfecto un transcendentālo turpinās līdz šai dienai.

Desmit Dieva Eksistences Pierādījumosi, Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmadsra pievēršas vienam no ateisma pamatuzstādījumiem-ja Dievs pastāv, kamdēļ mēs Viņu neredzam-lai veiktu pats savu šī jautājuma izpēti.

Huzūr sāk caur loģiku un pamatojumu demonstrējot, ka redze vien nav galīgais patiesības noteicējs, bet, pareizāk, ka cilvēkbūtnes spēj noteikt objektus, konceptus un informāciju caur pārējām piecām maņām un arīdzan caur inteliģenci un intuīciju.

Pēc šī apgalvojuma nepatiesuma apstiprināšanas, Huzūr pievēršas Svētā Korāna pantiem, lai uzstādītu desmit apgalvojumus, kas atbalsta viņa pārliecību par Dieva eksistenci. Daži no pierādījumiem, ko viņš piedāvā, ir līdzīgi raksturā un saturā tipiskajiem argumentiem, ko teisti izmantojuši jau gadsimtiem. Piemēram, mūsu visuma smalko sarežģītību un ideju, ka kaut kas tik sakārtots, funkcionāls un skaists ir uzskatāms par neapgāžamu pierādījumu radītāja esamībai. Ārpus šiem tradicionālajiem argumentiem, Huzurs izmanto arī citus pierādījumus no Svētā Korāna, galvenokārt dievišķa atbalsta solījumus visiem sūtņiem un praviešiem, kā arī pareģojumu patiesību un piepildīšanos kā pierādījumu, lai parādītu, ka Dievs pastāv. Tieši, pārliecinoši un izvērsti, Desmit Dieva Eksistences Pierādījumi ir domas provocējošs lasāmgabals, kas liks lasītājam kārtējo reizi lauzīt galvu pār šo svarīgāko no jautājumiem.

Šī eseja pirmoreiz itka publicēta 1913. gada martā, žurnālā Tašhīz-ul-Azhān ar virsrakstu (Das Dalail Hasti Bari Ta‘ala), pirms atkārtota izdevuma Anwar-ul-Uloom pirmajā sējumā.

Desmit Dieva Eksistences Pierādījumi

No visiem iebildumiem, ko pret reliģiju pašreizējā laikmetā izvirza materiālistiskā pasaule, visspēcīgākie ir tie, kas saistīti ar Dieva eksistenci. Elku pielūdzēji saista elkus ar Dievu, bet viņi vismaz tic Viņa eksistencei. No otras puses, ateisti noraida pašas domas par dievību. Mūsdienu zinātnes pamati balstās uz novērošanas principu; tāpēc ateisti apgalvo, ka, ja Dievs ir, Viņš būtu viņiem jāparāda, citādi viņiem nav iespējams Viņam ticēt. Modernisms ir iznīcinājis Svētā Dieva jēdzienu no lielākās daļas mūsu jaunatnes. Simtiem universitāšu studentu, absolventu un citu šādu profesionāļu novēršas no pārliecības par Viņa eksistenci un ar katru dienu viņu skaits pieaug. Turklāt tūkstošiem citu cilvēku nav ticības Dievam, lai gan viņi to publiski neatzīst, baidoties no sabiedrības ietekmes. Tāpēc es jau sen esmu izlēmis, ka, ja Dievs mani svētī ar šo iespēju, es rakstīšu un publicēšu īsu rakstu par šo tematu, cerot, ka no tā gūs labumu dažas laimīgas dvēseles.
Ateisti galvenokārt apgalvo, ka ticētu Dievam, ja Viņu varētu ieraudzīt. Es esmu dzirdējis šo argumentu daudz reiz iepriekš, un tas mani vienmēr pārsteidz, jo cilvēki uztver dažādus fizisko īpašību veidus caur dažādām maņām; piemēram, [dažas īpašības uztver caur] redzi, citas caur pieskārienu vai smaržu, vai skaņu vai garšu. Lai nu kā, krāsa tiek atpazīta caur redzi, nevis pēc smaržas, pieskāriena vai garšas. Tātad, ja cilvēks liegtu savu eksistenci, pamatojoties uz to, ka nevar to saskatīt, izmantojot skaņu, vai viņi netiktu uzskatīti par muļķiem? Tāpat skaņa pati par sevi tiek uztverta ar dzirdi. Un atkal – vai tad cilvēkam nebūtu muļķīgi uzstāt, ka viņš ticēs, ka kāds spēj runāt, tikai kad būs ieraudzījis viņu balsi? Arī smaržvielas ir pazīstamas caur smaržu izjūtu; tomēr, ja kāds apgalvo, ka viņi varētu pieņemt rozes aromāta patiesību tikai tad, ja vien varētu to pagaršot, vai šādu cilvēku varētu uzskatīt par erudītu un inteliģentu? Savukārt tādas garšas kā salds, skābs, rūgts, sāļš un tā tālāk ir pazīstamas pēc garšas, un tās nekad nevar atpazīt pēc smaržas. Tāpēc nav nepieciešams neticēt tam, ko nevar redzēt, un pieņemt tikai to, kas ir redzams ar neapbruņotu aci. Lai to izdarītu, vajadzētu noliegt rozes smaržu, laima krāšņumu, medus saldumu, alvejas rūgtumu, dzelzs cietību un cilvēka balss skaistumu; neviena no šīm parādībām netiek uztverta caur redzi, drīzāk caur smaržu, garšu, pieskārienu un skaņu. Tādējādi apgalvojums, ka ir jāredz Dievs, lai ticētu Viņam, ir smagi maldīgs. Vai šādi noliedzēji atpazīst rozes smaržu vai medus saldumu caur redzi? Ja nē, kāpēc viņi uzstāj uz redzi kā noteicošo faktoru ticībai Dievam?

Vēlreiz, ir vairākas cilvēka ķermeņa daļas, kuru klātbūtni mēs apliecinām, tās neesot apskatījuši, un patiesībā mēs esam spiesti atzīt to eksistenci. Vai cilvēki tic sirdij, aknām, smadzenēm, zarnām, plaušām un liesai tikai tad, kad viņi tos ir redzējuši, vai arī viņi tos atzīst citādi? Ja cilvēks censtos aizvākt savus orgānus cerībā, ka spēs tos saskatīt un pierādīt, ka šie orgāni pastāv, viņi nomirtu, pirms vēl būtu iespēja tos redzēt.

Līdz šim es minēju piemērus, kas parāda, ka ne visi objekti tiek atzīti tikai pēc skata, bet daži tiek uztverti pēc piecām maņām. Tagad es pievērsīšos tām parādībām, kas ir zināmas nevis tieši caur piecām maņām, bet ar citādiem līdzekļiem. Piemēram, prāta, intelekta un atmiņas pastāvēšana ir visu pieņemta patiesība, kuru neviens pasaulē nenoliedz; tomēr vai kāds jebkad ir redzējis šo intelektu, dzirdējis, nogaršojis vai saodis to? Kā tad tika atzīts intelekts un kā tika noskaidrota atmiņas esamība? Ir arī spēks: spēja, kas piemīt visām būtnēm, gan spēcīgām, gan vājām. Bet, vai kāds ir kādreiz redzējis, dzirdējis, [saodis], aizskāris vai nogaršojis to? Un kā tad tika nostiprināta spēka pastāvēšana? No tā var viegli saprast, pat vismuļķākais no cilvēkiem, ka šādas parādības nosaka nevis mūsu jutekļi, bet gan to iedarbība. Piemēram, kad mēs redzam, ka cilvēkiem vajag kādu laiku, lai atrisinātu dažādas problēmas, kas viņus skar, ir redzams, ka viņu iekšienē ir kaut kas tāds, kas viņiem ir palīdzējis tajā brīdī; mēs to saucam par inteliģenci. Tādējādi intelekts netiek atklāts tieši caur piecām maņām. Tās fundamentālo patiesību nosaka tās radīto brīnumu pieredzēšana. Tāpat, ja cilvēks nes smagu kravu, ir skaidrs, ka viņiem piemīt kāda spēja, kas ļauj pacelt svaru vai fiziski manipulēt ar vājāku objektu; mēs to saucam par spēku vai jaudu.
Attiecīgi, jo apstrādātāka un smalkāka ir kāda lieta, jo grūtāk uztverama tā ir napbruņotai acij. Tās eksistence ir zināma caur tās iedarbību nevis to ieraugot, sasmaržojot, nogaršojot vai pieskaroties tai.

Tāpēc, cenšoties noteikt Allāha Augstā, Kas ir vissmalkākais no visiem, eksistenci ir nepamatoti noteikt ierobežojumus nosacījumus, lai ticētu Viņa eksistencei, piemēram, ka Viņa eksistenci var sasniegt tikai caur acīm. Vai kāds ir redzējis elektrību? Un tomēr – vai ir iespējams noliegt elektroenerģijas patiesumu, kad telegrammas ar to tiek sūtītas, mašīnas ar to tiek darbinātas, un spuldzes ar to iedegtas? Mūsdienu pētījumi par ēteru ir uzsākuši daudzus atklājumus eksaktajās zinātnēs, bet vai zinātnieki ir spējuši atklāt metodi, kā redzēt, dzirdēt, smaržot, aizkustināt vai nogaršot šo salikumu? Tomēr, ja kāds noliedz tā eksistenci, nevar izskaidrot, kā saules gaisma sasniedz zemi. Tāpēc šādos apstākļos [ateistiem] ir nepareizi lūgt ieraudzīt Dievu, lai ticētu Viņam. Allāhs Augstākais noteikti ir redzams, bet Viņu var novērot tikai tādas acis, kas spēj Viņu redzēt. Tiem, kas vēlas skatīties uz Viņu, Dievs stāv pasaulei priekšā caur Viņa spēku un varu, un par spīti tam, ka tiek slēpts, Viņš ir visredzamākais no visa. Dievs Visvarenais to skaidro Svētajā Korānā šādos īsos, tomēr nesalīdzināmos vārdos:

Allāha Augstākā būtne ir tāda, ka acis nespēj Viņu aizsniegt, bet Viņš sasniedz acis. Un Viņš ir Nesaprotamais, Visu Zinošais (6:104).

Šeit Allāhs Augstākais vērš cilvēku uzmanību uz to, ka acis nespēj saskatīt Viņu, jo Viņa būtne ir smalka, un vissmalkākos sīkumus nevar atšķirt pēc skata. Varu, inteliģenci, dvēseli, elektrību un ēteri nevar saskatīt; kā gan cilvēka redze var iekļūt Dieva esības smalkumā?

Ņemot to vērā, kā gan cilvēki var redzēt Dievu un iegūt zināšanas par Viņa esību? Svētais Korāns saka:

Tas ir, Viņš pats sasniedz cilvēka aci, un, lai gan tā ir pārāk vārga, lai iedziļinātos Viņa esības īstenībā, Dievs atklāj sevi cilvēkiem caur Viņa varu, spēku un Viņa ideālo īpašību izpausmi. Cilvēka acs nespēj saskatīt Viņu un tāpēc Viņš pats parāda Sevi dažādos veidos, parādot Savu bezgalīgo spēku un varu — vai nu ar bargiem sodiem, ar praviešiem, ar dievišķās žēlastības pazīmēm, vai ar lūgšanas pieņemšanu.

Ja pēc šī skaidrojuma Dieva eksistences patiesība joprojām ir atkarīga no novērojumiem un tiek teikts, ka neko nevar pieņemt, kamēr to neredz, tad gandrīz četras piektdaļas no pasaules parādībām nāktos noliegt. Un, pēc dažu filozofu domām, tā būtu taisnība visām parādībām, jo, pēc viņu uzskatiem, nekādi pasaulīgie objekti nav uztverami tieši, var tikai novērot tikai to īpašības.

Tagad es mēģināšu izklāstīt tos pierādījumus, kas apliecina Dieva eksistenci un stiprina cilvēkus pārliecībā, ka viņiem ir radītājs un viņi nav pašradīti.

PIRMAIS PIERĀDĪJUMS

Saskaņā ar manu pārliecību, ka Svētais Korāns ir izrunājis visus būtiskos veidus, kā sasniegt garīgo progresu, es, Dievam esot vēlīgam, skatīšos uz pantiem tikai iesniedzot pierādījumus Dieva eksistencei.

Ņemot vērā to, ka pirmais jutekliskais piedzīvojums, ko guvis jaundzimušais bērns pasaulē, ir caur skaņu, mans sākuma pierādījums izrietēs no skaņas.

Svētajā Korānā Dievs saka:

Patiesi, patiesi gūst panākumus un gūst panākumus, tas, kurš attīra sevi un sludina sava Kunga vārdu, kurš ne tikai izsaka verbālu paziņojumu, bet arī iesaistās pielūgšanā, lai ar savu rīcību apliecinātu savu pārliecību. Bet jūs dodat priekšroku šīs pasaules dzīvei, turpretī Pēcsaule ir labāka un ilgstošāka. Un tas nav arguments, ko piedāvā vien Svētais Korāns; drīzāk tas ir tas, kas mācīts iepriekšējos Rakstos, tādējādi Ābrahāma un Mozus Svētie Raksti sniedza pasaulei šo pašu mācību (87:15-20).

Šajā pantā Allāhs Augstākais izvirza argumentu Svētā Korāna pretiniekiem, ka tie, kuri atmet savtīgas vēlmes, kuri apstiprina Dieva eksistenci un parāda [sevi] esam par Viņa īstajiem kalpiem, vienmēr gūst uzvaru un panākumus. Un pierādījumi par labu šai mācībai ir tās kopība starp visām pagātnes reliģijām.

Un tāpēc Dievs Kristietības, Jūdaisma un Mekas pagānisma – dominējošo reliģiju sekotājiem – veic izšķirošo argumentu, kas ir tas, ka Abrahamasa un Mozussa mācība, ko viņi visi pieņem, ir viena un tā pati mācība. Tāpēc princips, ka [Dievam mīļie vienmēr ir panākumiem svētīti] un visu reliģiju vienprātīgā piekrišana šai mācībai un šīs patiesības visuresamība starp visām tautām ir lielisks Dieva pastāvēšanas pierādījums.

Jo vairāk domā par šo argumentu, jo pārliecinošāks un patiesāks tas šķiet. Patiesībā visas pasaules reliģijas ir vienisprātis par tādas būtnes eksistenci, kas ir visuma radītājs. Lai gan var būt atšķirības doktrīnās un ticējumos ģeogrāfisko un nejaušo nošķiršanos dēļ, visas ticības vispārēji pieņem Dieva eksistenci pat tad, ja tās atšķiras sīkumos, piemēram, izpratnē par Viņa īpašībām. Visas lielākās mūsdienu reliģijas- Islāms, Kristietība, Jūdaisms, Budisms, Sikhisms, Hinduisms un Zoroastriānisms – tic Vienam Dievam, Elohimam, Paramešvaram, Paramatmam, Satguru vai Jezdanam.

Arheoloģiskie pierādījumi liecina arī par to, ka pat tās reliģijas, kas tagad tiek uzskatītas par izmirušām, ir monoteistiskas (pēc to būtiskajām iezīmēm); vai tās atrastas tālu no Amerikas, Āfrikas mežiem, vai arī Romā, Anglijā, Javas-Sumatru, Japānā, Ķīnā, Sibīrijā vai Mandžūrijā. Kā radās šī uzskatu harmonija, un kurš informēja Amerikas iedzīvotājus par Indijas tautu un uzskatiem, un kas Ķīnas tautai stāstīja par afrikāņu uzskatiem? Agrāk [transporta līdzekļi un sakaru līdzekļi, piemēram,] vilcieni, telegrammas un pasts neeksistēja, kā tas ir tagad, un nebija arī lidmašīnu vai lielu kuģu, kas regulāri ceļo šurpu turpu. Braucieni parasti notika ar zirgu vai mūļiem, un tā laika buru kuģiem bija vajadzīgi mēneši, lai pabeigtu reisus, kas tagad ilgst tikai dažas dienas. Šajā laikā pasaules plašumi palika neskarti. Kā var panākt vienprātību par šo īpašo pārliecību starp šķirtajām un attālajām dažādu izpausmju un kultūru kopienām? Ir grūti pat vien diviem cilvēkiem vienoties par kaut ko tādu, kas ir safabricēts; tas, ka tik daudzas tautas un valstis ir panākušas vienprātību par vienotu principu, bez jebkādiem līdzekļiem, lai apmainītos ar savām idejām, ir pierādījums šīs pārliecības patiesīgumam, ko noslēpumaini atklājis Islāms un kas pagātnē ir izteikts visu valstu un nāciju tautām. Vēsturnieki piekrīt, ka tad, ja apgalvojumu [vai avotu] ir apstiprinājuši dažādu [seno] kopienu hroniķi, tas būtu jāuzskata par autentisku. Tāpēc, kad simtiem un tūkstošiem cilvēku ir vienojušies par šo fundamentālo uzskatu, kāpēc lai nebūtu jāsamierinās ar to, ka viņi tai tic caur kaut kādu [dievišķu] manifestāciju?

 

 Back