MUHAMEDS SIEVIEŠU ATBRĪVOTĀJS (lai viņam miers un Allāha svētība)

Par Autoru

Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads (1889.gads 12.janvāris – 1965.gads 7.novembris), bija Khalīfatul-Masīh IIra, vai Apsolītā Mesijasas otrais pēctecis, un Ahmadijas Musulmaņu Kopienas vadītājs.

Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads bija Apsolītā Mesijasas dēls, kura piedzimšana, ārkārtējas īpašības un sasniegumi tika doti Apsolītajam Mesijamas lielā dievišķā pravietojuma veidā, kas tika publicēts pirms viņa dzimšanas. Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads dzīves 76 gadi liecina par katras zilbes patiesumu.

No agras jaunības viņā attīstījās dziļa mīlestība pret Svēto Korānu, un tika apmācīts sūrah Al-Fātihah komentāru viņā vīzijā.

1914.gada 14.martā viņš tika ievēlēts par Khalīfatul-Masih II, pēc Khalīfatul-Masih Ira nāves. Tajā laikā viņam bija 25 gadi. Savu 51 gada Kalifāta valdīšanas laikā, Ahmadijas Kopiena kļuva arvien stiprāka, pārvarot visus šķēršļus savā ceļā, kuri radās konkurentu dēļ. 1934.gadā, kad Ahrari fanātiķi piedraudēja Kopiena pazust, Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads atbildēja uz to ar jaunu plānu, kuru nosauca par Tahrīk-e-Džadīd (Tehrik-e-Jadid), un kuras mērķis bija izplatīt Ahmadijas vēstis pār visu pasauli. Pēc šīs shēmas misionārus sūtīja pa visu pasauli, savukārt Ahmadijas misijas tika nodibinātas 46 valstīs.

Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads bija slavens zinātnieks gan laicīgo, gan reliģisko zināšanu ziņā. Viņa desmit sējumu papildinājums par Svēto Korānu ir dārgumu krājums dievišķo zināšanu meklētājiem. Tāpat viņš bija orators ar nepārspējamu daiļrunību, kurš stundām ilgi uzturēja apburtu savu auditoriju.

Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmads deva Kopienai pašreizējo organizatorisko un administratīvo struktūru. Viņš arī izveidoja palīgorganizācijas sievietēm, bērniem, jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Viņa daudzo nozīmīgo sasniegumu vidū ir vēlēšanu koledžas izveidošana Kalifāta-Mesijas ievēlēšanai un Kopienas jaunās mītnes izveidošana Rabvah, Pakistānā, pēc migrācijas no Kadijāna 1947. gadā.

Viņš aizgāja mūžībā 1965.gada 8.novembrī Rabvah, Pakistānā, un viņa vietā stājās Hazrat Mirza Nasīrs Ahmads kā Kalifāta-Mesija IIIrh.

PRIEKŠVĀRDS

Mēs priecājamies publicēt urdu raksta tulkojumu latviešu valodā, ko rakstīja Hazrat Mirza Bašir-ud-Dīns Mahmūds Ahmadsra, Apsolītās Mesijasas otrais pēctecis, ar nosaukumu ‘Aurtoń ko Ghulami se Najaat Dilane wala Nabi’.

Apspriežot sieviešu tiesības, tiek uzskatīts, ka rietumu valstis ir karognesējas, jo 19.gadsimta otrajā pusē tām tika piešķirtas noteiktas tiesības. Tomēr Svētā Praviešasa mācība pacēla sieviešu garīgo un sociālo stāvokli.

Pirms Svētā Korāna atklāšanas un Islāma nodibināšanas pret sievietēm izturējās kā pret otrās vai trešās šķiras pilsoņiem, pēc vergiem un pat dzīvniekiem. Viņiem nebija tiesības uz prasību par savu dzīvi, ķermeni, bērniem vai īpašumu. Daudzās citās sabiedrībās nebija reālas bāzes, kas regulētu sociālo vai morālo uzvedību. Līdz ar to attieksme pret sievietēm visā pasaulē, reliģiska vai nē, bija riebīga.

Islāma mācība, kas tika pasniegta caur Svēto Korānu, kā arī Svētā Praviešasa cēlais un ideālais piemērs aizsāka jaunu laikmetu sievietēm. Šis īsais raksts parāda, ka Islāma dibinātājs patiešām bija ‘Sieviešu Atbrīvotājs’.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka šajā tulkojumā iekavās ( ) norādītie vārdi ir autora vārdi. Ja tulks skaidrības labad pievieno skaidrojošus vārdus vai frāzes, tie tiek ievietoti kvadrātiekavās [ ].

Pirmo reizi šī traktāta tulkojumu angļu valodā veica Fazl-e-Umar fonds publicēšanai reliģijas pārskatā. Tagad to ir pārskatījis Abdul Quddūs Ārif, un veicis labojumus Ajāz Mahmūd Khan. Lai Visuaugstākais Allāhs apbalvo visus, kas palīdzēja tulkot un sagatavot šo grāmatu. Āmīn!

Munīr-ud-Dīns Šams
Papildināja Wakīlut-Tasnīf
Londona, Lielbritānija
2015.gada jūlījs

MUHAMEDS SIEVIEŠU ATBRĪVOTĀJS
(lai viņam miers un Allāha svētība)

Arī man tika lūgts uzrakstīt rakstu īpašajam Al-Fazl izdevumam, un es uzskatu, ka, lai rakstītu šādam izdevumam, kas paudīs Svētā Pravieša augsto statusu un izcilo izcilību, lai viņam miers un Allāha svētība, ir garīgi atalgojošs uzdevums. Tāpēc, neskatoties uz laika trūkumu un sāpēm šajās dienās, es uzskatu, ka ir nepieciešams uzrakstīt īsu rakstu.

Katrs Svētā Pravieša dzīves virziens, lai viņam miers un Allāha svētība, šķiet tik cildens, ka cilvēks ir pārsteigts par to, kuru aspektu iekļaut un ko atstāt – izvēlēties ir grūti. Tomēr, paturot prātā nepieciešamību pašreizējā laikmetā, esmu izvēlējies labāko izvēli: kā Pravietis šķīstīja pasauli no paverdzināšanas, kas uz visiem laikiem bija tās nevēlamais pavadonis, un tā ir sieviešu pakļaušana.

Pirms Svētā Pravieša atnākšanas, lai viņam miers un Allāha svētība, sievietes visās valstīs bija pakļautas verdzībai un kalpošanai. Viņu paverdzināšana ietekmēja arī vīriešus, jo tie bija bērni, kuri piedzima pakļautām sievietēm, kuras nekad nevarēja patiesi izjust brīvības garu.

Neapšaubāmi, kopš neatminamiem laikiem bija sievietes, kuras sava skaistuma vai izcilās kvalitātes dēļ ir valdījušas pār dažiem vīriešiem, taču tā nebija īsta brīvība, jo tās nebija viņu tiesības, bet gan izņēmums; šādu ārkārtas brīvību nekad nevar uztvert kā līdzekli patiesu vēlmju piepildīšanai.

Svētā Pravieša atnākšana, lai viņam miers un Allāha svētība, notika gandrīz pirms 1350 gadiem. Līdz tam neviena reliģija vai cilvēki nepiešķīra sievietei tādu brīvību, kas atzina viņu patiesās tiesības. Neapšaubāmi, dažās valstīs, kur nebija likuma varas, tās bija atbrīvotas no visa veida ierobežojumiem, taču to arī nevar saukt par brīvību, drīzāk tā tiks aprakstīta kā atļauja. Patiesa brīvība tiek sasniegta, ja tiek ievēroti kultūras un civilizācijas likumi. Brīvība, kas tiek sasniegta, pārkāpjot šo likumu robežas, ir maldīga, jo tā veicina nevis ambīcijas, bet gan kūtrumu.

Svētā Pravieša laikā, lai viņam miers un Allāha svētība, un pirms viņa parādīšanās sieviete nebija savu īpašumu īpašniece, bet viņas vīrs tika uzskatīts par īpašnieku. Viņa nesaņemtu daļu no sava tēva bagātības, kā arī netiktu uzskatīta par sava vīra bagātības mantinieci, lai gan dažās valstīs viņa bija sava vīra mantu glabātāja, bet tikai viņa dzīves laikā.

Tiklīdz sieviete bija precējusies ar vīrieti, viņu pasludināja par vīram mūžīgi piederīgo, un viņa nekādā gadījumā nevarēja no viņa nošķirties, bet vīram bija tiesības no viņas šķirties; viņai nebija tiesību šķirties no vīra, lai arī cik nomocīta viņa būtu.

Ja vīrs pameta sievu un nepievērsa viņai uzmanību vai bēga no viņas, nebija likumu, kas aizsargātu viņas tiesības. Tika uzskatīts, ka viņai ir pienākums atteikties no likteņa un nopelnīt iztiku gan sev, gan bērniem. Kad vīrs bija neapmierināts, tika uzskatīts ka vīram ir tiesības fiziski disciplinēt sievu, par ko viņa nevarēja izteikt sūdzību. Dažās valstīs, kad vīrs nomira, viņa sieva tiks uzskatīta par viņa radinieku un radinieču īpašumiem. Viņi varēja viņu precināt ar jebkuru, vai nu apmaiņā pret kādu labumu vai par samaksu. Patiesībā dažās vietās viņu uzskatīja par vīra īpašumu. Daži vīrieši uzskatīja, ka ir absolūti tiesīgi tirgot savu laulāto vai izlikt savas laulātās kā mantas azartspēlēs vai derībās.

Sievietēm nebija nekādu tiesību uz saviem bērniem ne sievas lomā, ne arī šķirot no vīra. Viņām nebija nekādas teikšanas iekšlietu jautājumos; tika uzskatīts, ka pat reliģiskos jautājumos viņām nav statusa. Viņi uzskatīja, ka viņām nav līdzdalības mūžīgajās svētībās. Kā rezultātā vīri izšķērdēja savu sievu īpašumus un pameta viņas, nerūpējoties par viņu apgādību vai labklājību. Sievietes nevarēja sniegt dāvanu no savas bagātības vai sniegt finansiālu palīdzību savam radiniekam un radiniecei bez laulātā atļaujas, un no tiem vīriem, kuri centās kontrolēt savu sievu īpašumus, nevarēja sagaidīt piekrišanu.

Sievietēm tika atņemta vecāku bagātība, kaut arī viņas bija saistītas ar dziļiem emocionāliem un mīlošiem sakariem – meitas bija pelnījušas savu mīlestību tāpat kā dēli. Pēc tam, kad viņi bija liecinieki šādai kļūdai, tie vecāki, kas savas dzīves laikā kaut ko uzdāvināja savām meitām, redzēja, ka tas darbojas kā ģimenes strīdu katalizators. Dēli neņēma vērā, ka pēc vecāku aiziešanas mūžībā viņi mantoja visu īpašumu, tā vietā viņi noteikti izjuta aizvainojumu, ka vecāki dod vairāk māsām nekā viņiem.

Neskatoties uz to, ka viņu savienība ir pilnīga, sievietēm tika liegta vīra bagātība. Par mantiniekiem tika nosaukti tālie radinieki, taču sieva nevarēja būt par mantinieci, kaut arī vīra dzīves laikā bija viņa uzticības persona un dzīves biedrs, kuras smagais darbs un pūles ne mazākā mērā veicināja viņa ienākumus. Citur pat gadījumos, kad sieva tika pasludināta par pārvaldnieku visā vīra īpašumā, viņai nebija patiesu prasību pret to; viņa varēja tērēt ienākumus, bet nevarēja izmantot neko no nopirktā, un tāpēc pēc viņas vēlmes nevarēja piedalīties arī labdarības pasākumos.

Neatkarīgi no tā, kā vīrs apspieda savu sievu, viņa nevarēja atbrīvoties no viņa. Pat tajās sabiedrībās, kas pieļāva šķiršanos bargos apstākļos, viscienīgākā sieviete priekšroku dotu nāvei nekā šai šķiršanai. Piemēram, šķirtības nosacījums bija pierādīt, ka neviena no pusēm nav rīkojusies nepareizi, kā arī pierādīt viņu nežēlību. Vēl viena netaisnība bija tāda, ka tad, kad sievietei šķita neiespējami dzīvot kopā ar vīru, tā vietā, lai pilnībā ļautu viņai šķirties no vīra, viņai bija atļauts dzīvot citur, prom no laulātā, kas pats par sevi bija soda veids, jo viņa bija spiesta izturēt bezmērķīgu eksistenci.

Citos gadījumos vīram bija atļauts šķirties no sievas, kad vien viņš to vēlējās, tomēr sievai nekādā gadījumā nebija tiesību šķirties no viņa. Ja vīrs viņu pamestu un zaudētu jebkādu kontaktu ar viņu, pat tad viņa būtu spiesta pavadīt atlikušo dzīves daļu, gaidot viņu, viņai nebija citas izvēles dzīvot dzīvi savas valsts un sabiedrības labā. Laulības saites, kurām vajadzētu būt mierinājuma avotiem, kļuva par ciešanu cēloni. Sievietei būtu jāpilda gan sievas, gan vīra loma, un viņa joprojām būtu jāturpina gaidīt savu vīru. Viņai tāpat kā vīram tad tiktu uzlikts pienākums nopelnīt mājsaimniecības uzturēšanai, kā arī pildīt pienākumu rūpēties par bērnu audzināšanu. Tādējādi viņas bija ne tikai psiholoģiski neapmierinātas, bet arī viņām bija jāuzņemas materiāli pienākumi. To visu bija jācieš šai pamestai dvēselei.

Sievietes bieži tika sistas un tas tika uzskatīts par viņu vīra likumīgām tiesībām; kad viņu vīri nomira, viņas bija spiestas apprecēt viņu radinieku vai radiniekus vai kā citādi tikt pārdotai citai personai. Patiesībā vīri paši pārdotu savas sievas. Tiek teikts, ka lielie Pandavas kņazi ir zaudējuši sievas derībās, tomēr tā laika paražas neļāva dižciltīgām princesēm, piemēram, Draupadi1, runāt pret šādām darbībām.

Mātes nevarēja apspriesties par savu bērnu izglītību vai audzināšanu; viņu tiesības uz bērniem netika atzītas. Gadījumos, kad vīri un sievas šķiras, tēviem tika piešķirta bērnu aizbildniecība. Sievietēm nebija varas pār mājsaimniecībām gan vīra dzīves laikā, gan pēc tam. Vīrs varēja izraidīt sievu no viņas mājām, kad vien tas viņam tīk, liekot viņai būt pamestai, lai viņa varētu bezmērķīgi klaiņot.

Ar Svētā Pravieša starpniecību, lai viņam miers un Allāha svētībā, visi šie nežēlības veidi tika ātri aprakti. Svētais Pravietissa atzina, ka Visvarenais Dievs viņam īpaši uzticējis sieviešu tiesību aizsardzību. Viņš Visvarenā Dieva vārdā paziņoja, ka vīrieši un sievietes vienādās cilvēcības dēļ ir līdzvērtīgi viens otram un viņu līdzāspastāvēšanā, tāpat kā vīriešiem ir noteiktas tiesības uz sievietēm, tāpat sievietēm ir noteiktas tiesības uz vīriešiem. Sievietēm varētu piederēt īpašums tāpat kā vīriešiem; vīriem nebija tiesību tērēt savu laulāto bagātību, ja vien viņi to labprātīgi viņiem nedeva kā dāvanu.

Nav pieļaujams ar varu sagrābt sievietes bagātību vai iegūt to tādā veidā, par kuru varētu uzskatīt, ka viņa ir piekritusi tikai aiz cieņas. Neatkarīgi no tā, ko vīrs uzdāvināja sievai kā dāvanu, tas kļuva par viņas īpašumu, un viņš nedrīkstēja to viņai atņemt.

Meitas bija likumīgas vecāku bagātības mantinieces tāpat kā dēli. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka atbildība par ģimenes uzturēšanu parasti gulstas uz vīriešiem un sievietes ir atbildīgas tikai par sevi, meitām būtu tiesības uz pusi no dēlu daļas. Tāpat kā tēvi, arī mātes mantotu daļu savu dēlu bagātības. Šeit viņas mantojuma apmērs bija atkarīgs no mātes apstākļiem un pienākumu rakstura, dažkārt viņai būs tāda pati daļa kā tēvam, savukārt citreiz viņai būs tiesības uz mazāku daļu. Un atkal jau sievietes pēc vīru nāves būtu sava vīra īpašumu mantinieces, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir bērni, vai nē, lai viņas nekļūtu atkarīgas no citiem.

Laulība neapšaubāmi ir svēts un garīgs solījums, un tās izbeigšana ir ārkārtīgi nosodāma, jo vīrietis un sieviete bija izkopuši ciešas tuvības attiecības. Tomēr, ja tiek pierādīts, ka vīra un sievas raksturs ir ļoti mainījies vai ja starp viņiem rodas reliģiskas, fiziskas, ekonomiskas, sociālas vai psiholoģiskas atšķirības, tomēr viņi ir spiesti ievērot šo solījumu, un tādā veidā viņi sabojā savu dzīvi un nogalina to pastāvēšanas mērķi. Tādējādi, kad rodas šādas atšķirības un vīrietis un sieva ir vienisprātis, ka vairs nespēj dzīvot kopā, viņi pēc abpusējas vienošanās var lauzt šo solījumu.

Ja vīrietis vēlas šķirties no sievas, bet viņa vēlas palikt kopā ar viņu un pāris nespēj atrisināt domstarpības, par viņu lietām būtu jālemj divu locekļu komitejai, kurā ir katras puses pārstāvis. Ja komiteja nolemj, ka pārim jāturpina dzīvot kopā, viņiem saskaņā ar lēmumu ir jāmēģina atrisināt domstarpības. Tomēr, ja arī pēc tam attiecības ir neatgriezeniskas, vīrs var šķirties no sievas, taču nesaglabās nekādas tiesības uz visu, ko viņš viņai ir devis, un papildus tam būs jāizmaksā visa mahr1 vērtība. Un otrādi, ja sieviete vēlas šķirties, viņa var iesniegt prasību qadi2 priekšā un, ja qadi redz, ka šo lietu neveicina netikums, viņš var piekrist tam, lai šī šķiršanās notiktu. Šādos apstākļos viņas vīram būtu tiesības uz jebkuru īpašumu, kuru viņš uzticējis viņas aprūpei, vai arī viņa atdos pilnu mahr vērtību.

Ja vīrs nepilda savas laulības saistības pret sievu, pārstāj ar viņu runāt vai guļ atsevišķi, tad šādām darbībām būtu jāpiešķir laika ierobežojums. Ja viņa uzvedība turpinās ilgāk par četriem mēnešiem, viņam vajadzētu vai nu mainīt savu attieksmi, vai arī lūgt laulības šķiršanu.

Ja vīrs pārtrauks finansiāli atbalstīt savu partneri vai aizies prom un pilnīgi pārraus saites ar viņu, viņu laulība tiktu uzskatīta par faskh3 (Islāma juristi ir ierosinājuši par ierobežojumu trīs gadus), un sieviete pēc tam varētu brīvi apprecēties. Sievas un bērnu uzturēšanas un aprūpe vienmēr ir vīra pienākums.

Vīram ir atļauts uzmanīgi izturēties pret sievu, bet, kad šī piesardzība izpaužas kā soda veids, ir nepieciešams, lai būtu liecinieki, pārkāpumam jābūt acīmredzamam un balstītam uz liecību. Sodam nevajadzētu pastāvīgi un ilgstoši ietekmēt sievu.

Vīrieši nav savu laulāto īpašnieki. Viņi tos nevar pārdot vai izmantot kā mājas vergus. Viņu sievām ir jādalās ar viņiem visās viņu mājas ērtībās, un tiek sagaidīts, ka vīri par viņām rūpēsies veidā, kas atbilstu viņa pašu rangam un statusam, nekas mazāks nav pieļaujams.

Pēc vīra nāves viņa radiniekiem nav tiesību uz viņa atraitni. Viņa ir pilnīgi brīva, un, ja rodas laba iespēja, viņa var apprecēties vēlreiz. Nevienam nav tiesību viņai liegt to darīt. Atraitni nevar piespiest dzīvot noteiktā vietā. Tomēr viņai vajadzētu palikt vīra mājās četrus mēnešus un desmit dienas, lai atklātu visu, kas varētu ietekmēt viņas vai viņas vīra ģimenes tiesības nākotnē. Atraitnei ir tiesības vismaz gadu dzīvot vīra mājās, ja vien viņa neizvēlas citādi, lai vajadzības gadījumā viņa varētu no savas mantojuma daļas izveidot turpmāko dzīvesvietu.

Ja vīrs ir neapmierināts ar sievu, tad viņam vajadzētu pamest māju pat tad, ja tā pieder viņam, jo par mājsaimniecības uzturēšanu atbild sieviete.

Sievietēm ir sava loma arī bērnu audzināšanā. Ar viņām bija jākonsultējas visās šājās lietās; viņas nevajadzētu pakļaut ciešanām, kad runa ir par viņu bērniem. Tādu jautājumu risināšana kā krūtsbarošana, vispārēja bērnu aprūpe un citi šāda tipa jautājumi pieprasa mātes līdzdalību. Gadījumos, kad pāris izšķiras vai šķiras uz laiku, mazu bērnu aprūpe jāuztic mātei. Kad viņi kļūst vecāki, viņi izglītības nolūkos ir jāatgriež pie tēviem. Pat tad, kad bērni dzīvo kopā ar māti, finansiālā atbildība jāuzņemas viņu tēvam. Tēvam būtu jāsedz visas citas papildu izmaksas, kas sievietei rodas, rūpējoties par saviem bērniem.

Sievietēm ir pastāvīgs statuss, un viņiem bija pieejamas visi garīgie apbalvojumi. Viņām nav jāliedz pārākums, un pat šajā dzīvē viņas varēja piedalīties visās pilsoniskās un pilsoniskās dzīves jomās, un sieviešu tiesības vajadzēja tikpat droši sargāt kā vīriešu.

Tāda bija Svētā Pravieša mācība, lai viņam miers un Allāha svētība, kas viņam nāca laikā, kad pasaules ideāli bija diametrāli pretēji. Ar šīm nostājām viņš glāba sievietes no paverdzināšanas, ko viņas bija izturējušas tūkstošiem gadu pasaulē, kā arī no važām, ar kurām iepriekšējās reliģijas viņus saistīja. Vienā mirklī viens cilvēks ar sitienu pārgrieza ilgstoša servitūta ķēdes. Viņš deva brīvību mātēm un vienlaikus izglāba viņu pēcnācējus no kalpojošām tieksmēm. Tādā veidā viņš sēja lielu ambīciju un apņēmības sēklas.

Tomēr pasaule šo pakalpojumu nenovērtēja un liela svētība tika nosaukta par tirāniju. Ideja par laulības šķiršanu vai dzīvošanu atsevišķi tika pasudināta par pretēju kārtībai; tika uzskatīts, ka mantošanas likumi grauj ģimenes institūtu un sieviešu neatkarība tika noraidīta kā mājas dzīves traucēklis.

1300 gadus pasaule akli ņirgājās par priekšrakstiem, ko Svētais Pravietissa bija mācījis, lai uzlabotu cilvēces eksistenci. Tā nosodīja viņa mācību kā pretēju dabiskajam cilvēka stāvoklim.

Tad pienāca brīdis, kad Dieva Vārda cildenību vairs nevarēja pateikt, un tas sāka spīdēt. Tie paši cilvēki, kuri reiz uzskatīja sevi par civilizācijas glabātājiem, sāka paklausīt Svētā Pravieša rīkojumiem, lai viņam miers un Allāha svētība. Valdības apņēmās mainīt savus likumus tā, lai tie atbilstu Svētā Pravieša principiem, lai viņam miers un Allāha svētība.

Anglijas likums, kas noteica, ka nepareiza rīcība, kā arī slikta izturēšanās un piekaušana no vienas puses, ir būtiski šķiršanās iemesli, tika mainīts 1923. gadā. Jaunais likums pats par sevi pieņēma pārkāpumu kā pietiekamu iemeslu laulības šķiršanai un nošķiršanai.

1912.gadā Jaunzēlandē tika nolemts, ka laulība var tikt pārtraukta, ja vīrieti vismaz septiņus gadus atzīs par neprātīgu. Turklāt 1925.gadā tika nolemts, ka, ja vīrs vai sieva nepilda savas laulības saistības, cietusī puse var lūgt šķiršanos vai nošķiršanu. Atkal jau tika noteikts, ka trīs gadus ilga nolaidība ir pietiekams iemesls laulības šķiršanai (precīza Islāma jurisprudences imitācija, izņemot to, ka tā parādījās 1300 gadu pēc uzbrukumiem Islāmam).

Austrālijas Kvīnslendas štats nolēma, ka piecu gadu ilgs ārprāts ir pietiekams iemesls laulības šķiršanai.

Tasmānijā 1919.gadā pieņēma likumu, kas noteica, ka nepareiza rīcība, šķiršanās uz četriem gadiem, nevēlēšanās, trīs gadus ilga nolaidība un vienaldzība, ieslodzījums, vardarbība un ārprāts ir saprātīgs pamats šķiršanai.

Viktorija 1923. gadā ieviesa likumu, ka, ja vīrs trīs gadus ir nolaidīgs, pārkāpj laulību, finansiāli neatbalsta vai slikti izturas pret savu sievu, vai arī ir ieslodzīts vai ir vardarbīgs, tad ar to būs pietiekami, lai šķirtos vai nošķirtos. Nolēmumā arī noteikts, ka no sievas puses, ja tiek pierādīta laulības pārkāpšana, ārprāts, cietsirdība vai korupcija, ar to arī pietiek, lai izbeigtu laulību.

Austrālijas rietumos tika ieviesti laulības šķiršanas likumi, kas ir līdzīgi iepriekšminētajiem, taču arī šeit laulības savienību varētu izbeigt vai atcelt, ja vīrietis pēc laulības uzzinātu, ka viņa saderināšanās laikā viņa sieva bija stāvoklī. (Islāms to arī nosaka). 1918.gadā Kuba paziņoja, ka nepareiza rīcība, varmācība, vardarbība, kriminālsodāmība, bezspēcība, azartspēļu atkarība, laulības tiesību nepildīšana, finansiāla atbalsta nesniegšana, infekcijas slimības un savstarpēja vienošanās ir pamatoti šķiršanās

un nošķiršanas iemesli.

1919.gadā Itālija pieņēma likumu, ar kuru sievietēm tika noteiktas pilnas īpašuma tiesības, ļaujot viņām tērēt savu bagātību labdarībā vai kā citādi viņām patiktu (laikā, kad Eiropas likumi neuzskatīja sievietes par savu bagātību likumīgo īpašnieci).

1917.gadā Meksika arī pieņēma likumus, kas bija ļoti līdzīgi citiem iepriekšminētajiem laulības nošķiršanas un šķiršanās likumiem. Turklāt savstarpēja piekrišana tika noteikta arī kā pietiekams pamats šķiršanai.

Portugāle 1915.gadā, Norvēģija 1909.gadā, Zviedrija 1920.gadā un Šveice 1912.gadā ir pieņēmusi likumus, kas nosaka laulības nošķiršanas un šķiršanās tiesības. Turklāt Zviedrijas likumi ir paziņojuši, ka tēvi ir juridiski atbildīgi par savu bērnu finansiālo atbalstu līdz 18 gadu vecumam.

Amerikas Savienoto Valstu likumi joprojām dod priekšroku vīriešiem attiecībā uz viņu tiesībām uz bērniem. Tomēr praksē tiesneši vairāk ņem vērā sieviešu noskaņojumu, un tagad tēviem tiek uzstāts sniegt finansiālu atbalstu. Šajos likumos joprojām ir trūkumi, un vīriešu tiesības tiek stingrāk aizsargātas, izmaiņas notiek un sievietēm tagad lēnām tiek piešķirtas tiesības uz savu īpašumu. Tomēr dažos ASV štatos likumi joprojām nosaka, ka, ja vīrietis ir invalīds, viņa sievai ir likumīgs pienākums viņu uzturēt un atbalstīt.

Sievietēm tiek piešķirtas balsstiesības, un viņiem tiek nodrošināta platforma, lai celtu balsi nacionālajos jautājumos. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir iestājušās 1300 gadus pēc tam, kad Svētais Pravietis, lai viņam ir miers un Allāha svētība, sniedza savas mācības pasaulei. Vēl ir daudz darāmā. Daudzās valstīs sievietēm joprojām nav mantojuma tiesību uz viņu vīru vai vecāku bagātību. Līdzīgi vairākos citos jautājumos pasaule varēja daudz mācīties no Islāma sniegtajiem norādījumiem. Nākotne, kurā visas Svētā Pravieša mācības, lai viņam miers un Allāha svētība, tiek pieņemtas kā norma, nav pārāk tāla, un cīņa par sieviešu tiesībām, ko Svētais Pravietissa iesāka, drīz nesīs savus augļus.

Mirza Mahmūds Ahmads
(Al-Fazl, 1928. gada 12. jūnijs)