Islāms pieprasa, ka musulmaņi ciena visu ticību cilvēkus, un tas nepārprotami sevī ietver arī jūdaisma ticības sekotājus.
Ebreji tiek uzskatīti par vienu no cilvēku grupām, kas raksturotas kā “Grāmatas tauta”. Šis tituls ticis piešķirts divām cilvēku grupām: ebrejiem un kristiešiem, kurus abus vadījuši viņu ticības dibinātāji, attiecīgi, Mozus un Jēzus.
Turklāt islāms nenosoda nevienu atsevišķu cilvēku, jo ikvienam ir vienlīdzīgas iespējas nopelnīt Dieva atzinību. Tātad ebrejiem ir tādas pašas iespējas un viņi tiek cienīti islāma ticībā un islāma kopienās. Kad Pravietis devās uz Madinu un kļuva par valsts galvu, viņš noslēdza līgumu ar ebrejiem, kas balstījās pilnībā uz godīgumu un vienlīdzību. Vēl viens piemērs būtu Ebreju kultūras zelta laikmets Pireneju pussalā, kad musulmaņi valdīja pār Spānijā astotajā gadsimtā. Korānā atzīmēts, ka daži ebreji bija atbildīgi par to, ka Jēzus – Dieva pravietis – tika piesists krustā, un ar to viņi izpelnījās Dieva nepatiku. Tomēr, kā iepriekš minēts, tas nekādā veidā nenozīmē, ka visi ebreji būtu vainīgi vai sodāmi, jo Korānā rakstīts, ka
Protams, ebreji un kristieši, un Sabiāni, neatkarīgi no tā, kura partija no viņiem patiesi tic Allāham un Pēdējai dienai un dara labus darbus, saņems savu atalgojumu kopā ar savu Kungu, un nekādas bailes nenāks viņiem un viņi neskums. (2. nod.: V.63).
Tiešām – saskaņā ar islāmu, pastāvējuši ir daudzi lieliski ebreji, un ir vērts atzīmēt, ka lielākā daļa no Korānā minētajiem praviešiem bija ebreji, piemēram, Mozus, Ārons, Dāvids, Zālamans, Elija, Jānis Kristītājs un Jēzus.