APSOLĪTAIS MESIJA – HAZRATS MIRZA GULĀMS AHMADS (LAI MIERS PĀR VIŅU)

Hazrats Mirza Gulāms Ahmad (lai miers pār viņu) – Apsolītais Mesija

1835. gada 13. februārī, mazajā Indijas ciemā Kadianā, piedzima vīrietis vārdā Hazrats Mirza Gulāms Ahmads. Viņš piedzima labi zināmā un cēlā ģimenē.

Katrā reliģijā ir kāds pareģojums, kas paredz īpaša indivīda ierašanos, kurš pēdējās dienās nāks kā glābējs un reformators. Islāmā musulmaņi gaida apsolīto Mahdī un Mesiju. Apsolītās Mesijas ierašanos pareģoja pats Svētais Pravietis. Saskaņā ar tradīciju, Svētais Pravietis sēdēja starp saviem biedriem, viņam tika atklātas divas “Piektdienas” sūras vārsmas.

Tas ir Viņš, kas sūta neizglītotajiem ļaudīm Vēstnesi no viņu pašu vidus, lai lasītu tiem priekšā Viņa Ājatas, attīrītu tos un mācītu tiem Grāmatu un Gudrību, lai arī pirms tam tie bija dzīvojuši neziņā. Un arī pie tiem, kas vēl nav viņiem pievienojušies. Un Viņš ir Visu Spēcīgais, Gudrības Pilnais.” (62:3-4)

Viens no Svētā Pravieša līdzgaitniekiem apvaicājās, uz ko šis pants attiecas, un Islāma Pravietis atbildēja, uzlikdams roku Salmanam, persiešu vīram:

“Ja ticībai būtu jāceļo uz Plejādēm, to noteikti atrastu kāds no šiem cilvēkiem.”

Hazrats Mirza Gulāms Ahmads ir Apsolītais vēlāko gadu Reformators.

Jau kopš bērnības, Apsolītā Mesijas neparasto interesi par reliģiju pamanīja daudzi, arī viņa tēvs, kurš viņu iesauca par “Maseetar”, kas nozīmē “kāds, kurš lielāko daļu laika pavada mošejā, ievērojot lūgšanas”.

Jau agrā vecumā viņš sāka saņemt atklāsmes no Dieva, kā arī vīzijas un patiesus sapņus. 1864. vai 1865. gadā Apsolītajam Mesijai bija vīzija, kurā viņš ieraudzīja Svēto Pravieti. Tas vēl vairāk apstiprināja to, ka Hazratam Mirzam Gulāmam Ahmadam bija spēcīga saikne ar Islāma Pravieti. Hazratam Mirzam Gulāmam Ahmadam tika parādīts, ka viņam būs auglīga garīgā nākotne.

Apsolītās Mesijas tēvs gribēja, lai dēls pilda valdības pienākumus, kas ļautu viņam ļautu finansiāli atbalstīt ģimeni. Tomēr Hazratam Mirzam Gulāmam Ahmadam šķita, ka laiks, kuru viņš tērēja, turpinot savu pasaulīgo nodarbošanos, ir kā cietumsods, jo viņš bija dziļi pieķēries garīdzniecībai un savu reliģisko zināšanu pavairošanai. Tāpēc brīvajā laikā viņš turpināja pētīt Svēto Korānu un vienmēr centās kalpot cilvēcei, bieži palīdzot tiem, kam tas bija vajadzīgs. Viņš arī pavadīja laiku, debatējot ar kristīgajiem misionāriem, kas dzīvoja viņa apkaimē, aizstāvot savu mīļoto ticību, islāmu.

1876. gada jūnijs bija traģisks laiks Apsolītajam Mesijam , jo viņa tēvs nomira. Agrāk tai pašā dienā Hazrats Mirza Gulāms Ahmads bija saņēmis atklāsmi no Dieva, kurā stāstīts par tēva nāvi. Apsolītu Mesiju šī nāve ļoti apbēdināja, viņš arī uztraucās par nepatikšanām, kuras draud viņa ģimenei, jo tagad viņiem bija ierobežoti finansiālie līdzekļi. Tomēr, tā kā Hazrats Mirza Gulāms Ahmads bija Dieva mīlēta būtne, Allāhs Visvarenais viņam atsūtīja vēl vienu atklāsmi:

“Vai Allāhs nav pietiekams savam kalpam?” (39:37)

Šī pārliecība piepildīja Apsolīto Mesiju ar apmierinājumu, kuru Allāhs Visvarenais vienmēr viņam sniegs. 1868. vai 1869. gadā Apsolītais Mesija saņēma atklāsmi:

“Tavs Dievs ir apmierināts ar to, ko tu es paveicis. Viņš tevi ļoti svētīs, tik ļoti, ka karaļi meklēs svētību pat tavā apģērbā”

Tā tolaik šķita dīvaina atklāsme – kāpēc gan lai karaļi meklētu svētību no kāda, kas praktiski nav pazīstams ārpus šī mazā, nomaļā Indijas ciemata? Bet vēsture liecina, ka šī atklāsme kļuva par īstenību, jo Apsolītā Mesijas mantojums izvērsās un sasniedza cilvēkus no visas pasaules, no visiem dzīves ceļiem, bagātiem un nabagiem, līdz pat mūsdienām.

Tā arī atklāsmju un vīziju plūsma turpinājās, līdz 1882. gadā viņš saņēma atklāsmi, kas skaidri lika noprast, ka viņš, Mirza Gulāms Ahmads, ir iecelts, ka viņš ir tas, kuru Dievs nozīmējis kalpošanai Viņa mērķim; viņš ir Apsolītais Mesija.

1886. gada janvārī viņš saņēma pareģojumu, kas stāstīja par izskatīgu un garīgi attīrītu dēlu, kas piedzimtu Apsolītajam Mesijam. Šim pareģojumam sekoja vēl viens. Otrais pareģojums noteica apstākļus, kādos Apsolītajam Mesijam tiktu piešķirts viņa solītais dēls. Abi šie pareģojumi patiešām piepildījās 1889. gada 12. janvārī, kad Dievs svētīja Apsolīto Mesiju ar dēlu, kuru nosauca par Hazratu Mirzu Baširudinu Mahmudu Ahmadu. Šis Apsolītais Dēls kļuva arī par Ahmadiju Kalifāta otro Kalifu.

Apsolītā Mesijas pirmās grāmatas “Barahin-e-Ahmadiyya” publicēšana bija milzīgs solis Ahmadiju kustībā. Šī grāmata ne tikai palīdzēja bruģēt ceļu Ahmadijiem, bet arī palīdzēja visam islāmam brīdī, kad šāda palīdzība bija vajadzīga. Publikācijas laikā islāms saskārās ar reliģiskiem uzbrukumiem no dažādām reliģiskām kustībām, tai skaitā kristietības. “Barahin-e-Ahmadiyya” nodrošināja lasītājus ar pārliecinošiem argumentiem pret citām reliģiskām kustībām. Šajā grāmatā bija minēti argumenti, kas pierādīja Svētā Korāna pārākumu pār citiem Svētajiem Rakstiem. Tas arī pierādīja Svētā Pravieša Muhameda patiesumu.

1889. gadā Hazrats Mirza Gulāms Ahmads saņēma Dievišķo atklāsmi:

“Kad esi ko izlēmis, uzticies Allāham. Un būvē šķirstu mūsu acu priekšā, kā to noteikusi mūsu atklāsme. Patiesi, tie, kas zvēr uzticību tev, patiešām zvēr uzticību Allāham. Allāha roka viņus pasargās.

Pēc šīs atklāsmes Hazrats Mirza Gulāms Ahmads publicēja publisku paziņojumu:

“Man ir aicināts paziņot, ka tiem, kas meklē patiesību, vajadzētu zvērēt uzticību man, lai viņi varētu atrast ceļu uz patiesu ticību, patiesu tīrību un Dieva mīlestību.”

Uz Iecelšanas aicinājumu jeb “Bai’ at” nekavējoties atbildēja tie, kuri jau bija atzinuši Hazratu Mirzu Gulāmu Ahmadu kā īsto Apsolīto Mesiju un ka viņu iecēlis pats Dievs Visvarenais. Pirmā Iecelšanas ceremonija notika Ludhiānā 1889. gada 23. martā, veidojot pamatu Ahmadiju musulmaņu kopienai. Hazrats Maulvi Nurudins kļuva par pirmo cilvēku, kas tika iecelts.

1891. gadā Katadiānā Hazrats Mirza Gulāms Ahmads saņēma atkārtotus atklājumus, ka Jēzus no Nācaretes kura otrajai nākšanai ticēja gan musulmaņi, gan kristieši, ir miris dabīgā nāvē un ka šī otrā nākšana nozīmējusi to, ka kāds parādīsies Jēzus garā un ka viņš pats bija tas kāds, Apsolītais Mesija.

Pēc vairāk nekā 80 grāmatu un desmitiem tūkstošu vēstuļu sarakstīšanas, simtiem lekciju sniegšanas un iesaistīšanās vairākās publiskās debatēs, 1908. gada 26. maijā Apsolītais Mesija nomira. Tomēr viņa kā Ahmadiju musulmaņu kopienas dibinātāja mantojums joprojām valda visā pasaulē. Viņš bija cilvēks, kurš bija dziļi iemīlējies un sekoja sava mīļotā skolotāja Svētā Pravieša pēdās ar katru savas dzīves elpu. Viņš bija cilvēks, kuru mīlēja Allāhs Visvarenais, un viņš tika pagodināts ar atklāsmi: “Karaļi meklēs svētību pat tavā apģērbā”, kas ir taisnība pat šobaltdien.