Islāmā soda par zaimošanu nav. Nekur Svētajā Korānā un nevienā no Pravieša Muhameda tradīcijām sods nav noteikts. Islāms veicina citu reliģiju cienīšanu sabiedrībā miera nolūkos, bet par zaimošanu nav noteikts nekāds sods, neskatoties uz to, ka šie zaimi var kādu aizvainot.

Kā pierādījums ņemama Svētais pravietis un viņa tradīcijas – ilgu laiku Abdulla bin Ubajī (liekuļu pavēlnieks) ļaunprātīgi izmantoja Pravieti, kā arī Madinā bija pret viņu naidīgi noskaņots, stājās pretī.

Kad viņš nomira, Pravietis nolēma, ka viņa bērēs lūgsies par viņu, bet viens no viņa kompanjoniem jautāja: “Ak, Allāha apustuli! Vai jūs tiešām lūgsieties par šo cilvēku, lai gan viņš teica to-un-to, tādā-un-tādā dienā?” un “viņš ir liekulis!”. Pravietis ignorēja viņa izteikumus un turpināja lūgties par mirušo. (Sahih Bukhari, 6. sējums, 60. grāmata, 192. numurs)

Iepriekšminētais piemērs pierāda, ka Pravietis nekad nav pavēlējis nevienu sodīt par to, ka ir apvainojis vai ļaunprātīgi izmantojis viņu vai Dievu; tieši pretēji, viņš devās lūgt Dievu, lai viņi tiktu uzvadīti uz pareizā ceļa. Laika gaitā par šo tēmu ir rakstīts daudz; sīkākai informācijai, lūdzu, skatiet grāmatu ”Slepkavība Allāha vārdā”.

Ja kāds necenzēti izsakās pret kādu Svēto vai mācību, islāms iesaka nebiedroties ar šādiem cilvēkiem; Svētajā Korānā rakstīts:

Un, kad tu redzi tos, kas jokojas ar mūsu ticību, cenšas tevi no tās novērst, iesaisties diskusijā ar viņiem, pat ja Sātans liek tev par to aizmirst, nebiedrojies ar šādiem netaisnīgiem cilvēkiem. (6. nod.: V.69).