Musulmaņi cenšas sekot cēlajam Islāma Pravieša piemēram. Svētais Pravietis nēsāja bārdu un turbānu, kas tajā laikā un zemē bija vīriešu ierastais izskats. Tomēr tas netika darīts vienkārši tāpēc, lai sekotu paražām vai tradīcijām.
Bārdas audzēšana jau tūkstošiem gadu dažādās kultūrās un civilizācijās ir saistīta ar dievbijību un vīrišķību, un tā ir sastopama daudzās reliģijās. Sikhismā bārda tiek uzskatīta par vīrieša cieņas un cēluma daļu. Jūdaismā un Kristietībā senie priesteri bieži audzēja bārdas, un to noskūšana tika uzskatīta par kauna un negoda zīmi. (1. Laiku 19:5)
Islāms ir turpinājis šo cēlo tradīciju, kurā Islāma Pravietis mudināja audzēt bārdas:
Ibn Umars stāstīja: Allāha sūtnis teica: „Apgrieziet ūsas īsas un audzējiet bārdu.”
(Sahī al-Buhāri, 7. sējums, 72. grāmata, Nr. 781)
No šī hadīsa šķiet, ka bārdas izmēram vai stilam nav stingru noteikumu, taču tai jābūt garākai par ūsām. Ūsas nedrīkst noskūt pilnībā, kā arī tām nevajadzētu būt pārāk garām, jo hadīsā teikts ‘apgrieziet’. Bārda ir vīrieša skaistuma daļa, tāpēc tai jābūt kārtīgai.
‘Bārdas audzēšana ir viena no dabas zīmēm.’
(Muslim)
Bārdas audzēšana bija arī Svētā Pravieša veids, un Svētajā Korānā teikts: ja mīli Allāhu, seko Pravietim, tad Allāhs arī mīlēs tevi (3. nodaļa, 32. pants)
Attiecībā uz turbāniem var teikt, ka daudzi arābu un Āzijas musulmaņi tos nēsā vienīgi paražu dēļ, taču nav reliģiska prasība, ka turbāns būtu jāvalkā. Musulmaņi var nēsāt turbānu tāpēc, ka tas atspoguļo Islāma garu, kas atgādina cilvēkiem par Dievu. Lūdzoties musulmaņiem jāsedz galva, jo viņi atrodas sava Kunga priekšā. Galvas segšana ir cieņas izrādīšana Dievam. Tāpat daži musulmaņi izvēlas galvu segt arī citos brīžos kā atgādinājumu par savu ticību un Dievu. Galvas segšanas veids nav noteikts, tāpēc tas var būt cepures, platmales vai turbāni.
Āzijas un Arābijas kultūrā turbāns arī simbolizēja, ka cilvēks ir izglītots un gudrs. Tādējādi tas atspoguļoja to, kādam īstam musulmanim jābūt – vienmēr apzinīgam savam Radītājam un pastāvīgi tiekties pēc zināšanām.