Pirmkārt, Islāmā nav tāda jēdziena kā “mantots grēks”. Mēs piedzimstam bez jebkāda grēka. Ja bērns piedzimst ar kādu patoloģiju, tas nav sods par kādu viņa vecāku vai priekšteču grēku. Grēka pamatdefinīcija, saskaņā ar vēlīno Hazratu Mirzu Baširūdinu, Kalifu Mesiju II:
“Grēkošana ir darbība, kas padara cilvēka dvēseli slimu un liedz tai skatīties Dievam sejā. Dvēselei dodoties ceļojumā uz tās radīšanas jēgu, ir jāsastopas ar dažādām grūtībām. Pie grēkošanas var novest darbības, kas ir vai nu fizikas un kuru draudi redzami gan pašam, gan citiem, vai arī garīgas.”
Viņš arī atzīmē, ka ir trīs grēku veidi (netikumi) un attiecīgi arī trīs tikumu veidi:
- Grēki un tikumi, kas skar sirdi. Tie ir īstie tikumi vai netikumi.
- Grēki un tikumi, kas tiek izteikti vārdos.
- Grēki un tikumi, kas saistīti ar citu fizisko orgānu, piemēram, roku, kāju, acu u.c., izmantošanu.
Saskaņā ar Svēto Korānu, pestīšana no grēkiem tiek panākta, attīstot un izprotot dzīves mērķi, iegūstot zināšanas par dažādiem grēkiem no vairāk nekā 600 Svētā Korāna baušļiem un lēmumu pieņemšanā par galveno pamatu izmantojot taisnīgumu. Citi Islāma piedāvātie veidi ir:
- Istighfar, tā ir grēku nožēlošana, nepārtraukta Dieva piedošanas lūgšana, lūdzot Viņam izrādīt savas palīdzēšanas un piedošanas īpašības. Tas nozīmē, ka cilvēks var lūgt Dieva piedošanu gan par pagātnes grēkošanu, gan arī jau lūgt Dievu pasargāt viņu no grēkošanas tendencēm nākotnē. (Istighfar nozīme ir arī “lūgt Dievu saprast mūsu cilvēciskās vājības”).
- Dziļāk un dziļāk izprast Dieva Dievišķās īpašības.
- Apdomāties par labu un sliktu rīcību sekām.
Grēku nožēlošana, kuras pamatā ir patiesa nožēla par pagātnes grēkiem nozīmē pildīt Dieva un Viņa praviešu noteiktos pienākumus pret cilvēkiem, patiesi lūgt piedošanu no katra, kuru šī grēkošana ir skārusi un stingri apņemties vairs nekad neveikt ļaunas darbības.