Īsā atbilde ir “Nē”. Islāma ticībā lēmums par to, kurš dodas uz debesīm vai uz elli, tiek pilnībā atstāts Dieva ziņā, jo Viņš ir vienīgais, kas patiesi pazīst cilvēku sirdis un zina viņu padarīto. Islāmā apgalvots, ka tā ir ideāla reliģija cilvēcei un ka tā ir reliģija visiem laikiem un visiem cilvēkiem.
Šodien esmu pabeidzis pilnveidot jūsu reliģiju, tādējādi, sniegdams jums Savu dāvanu, un jums kā reliģiju esmu izvēlējies islāmu. (5. nod. V.3)
Tāpēc šī reliģija piedāvā vislabākos Dievišķos norādījumus; kas tiem sekos, tiks aizvesti līdz paradīzei, bet, lai iekļūtu paradīzē, nepietiek tikai ar to, kas esi musulmanis. Dievs atalgo taisnīgos, kas var būt gan musulmaņi, gan kristieši, gan ebreji utt.
Korānā teikts, ka cilvēki, kas dara labus darbus, tiks atalgoti:
Tiem, kas dara labu, būs vislabākā atlīdzība un vēl lielāka svētība. (10. nod.: V.27)
Tātad tas ir Dieva ziņā – izlemt, kurš būs cienīgs ieiet paradīzē. Islāms mums dara zināmas arī to cilvēku īpašības, kuri var iekļūt paradīzē:
Protams, tie, kas tic un dara labus darbus, un ievēro lūgšanas un maksā Zakā, saņems savu atlīdzību no sava Kunga, un viņiem nebūs jābaidās, un viņi neskums. (2. nod.: V.278
Un, ja viņi būtu ticējuši un rīkojušies taisnīgi, tad sava taisnīguma apzināšanās būtu viņu atlīdzība no Allāha, ja tik viņi būtu zinājuši! (2. nod.: V.104)
Šajos divos piemēros Dievs sola apbalvot tos, kuri tic Dievam, dara labus darbus, rīkojas godīgi, ievēro lūgšanas un palīdz nabagajiem, – šajā balvā var tikt ietverta arī pati lielākā balva – biļete uz Paradīzi.
Noteikti, ka ticīgie vai ebreji, vai kristieši, vai sabieši, – tie, kuri patiesi tic Allāham un pastardienai un dara labus darbus, saņems atalgojumu no sava Kunga, un viņiem nebūs jābaidās, un viņi neskums. (2. nod.: V.63)
Ja cilvēks noraidīs islāmu un tā mācības pēc tam, kad būs tās iepazinis un pilnībā izpratis, Dievs viņam par to pārjautās vēlreiz. Citādi viņu tiesās pēc savas reliģijas tradīcijām vai viņa paša izpratnes par pareizo un nepareizo.