Desmit Dieva eksistences pierādījumi

Centieni atrast patiesību par Dieva eksistenci ir viens no fundamentālākajiem cilvēces vēstures izaicinājumiem un pamati no kuriem var aplūkot citus nozīmīgus jautājumus par dzīvi. No kurienes mēs nākam? Kamdēļ mēs esam šeit? Vai mūsu dzīvēm ir jēga? Kas ar mums notiek pēc nāves?

Kopš šie meklējumi sākās, tintes okeāni tikuši izrakstīti un ne mazāk asinis izliet, mēģinot atrast atbildes uz jautājumu par Dieva eksistenci. No primitīvām ticību sistēmām, ko piekopa mūsu agrie senči līdz sarežģītajām laikmetīgās pasaules reliģijām jaur filozofiskajiem pētījumiem, ko veikuši cilvēki kā Akvīnas Toms, tiekšanās uz dievišķo, perfecto un transcendentālo turpinās līdz šai dienai.
Desmit Dieva eksistences pierādījumosi, Hazrats Mirza Bašir-ud-Din Mahmuds Ahmadsra pievēršas vienam no ateisma pamatuzstādījumiem-ja Dievs pastāv, kamdēļ mēs Viņu neredzam-lai veiktu pats savu šī jautājuma izpēti.
Huzur sāk caur loģiku un pamatojumu demonstrējot, ka redze vien nav galīgais patiesības noteicējs, bet, pareizāk, ka cilvēkbūtnes spēj noteikt objektus, konceptus un informāciju caur pārējām piecām maņām un arīdzan caur inteliģenci un intuīciju.
Pēc šī apgalvojuma nepatiesuma apstiprināžanas, Huzors pievēršas Svētā Korāna pantiem, lai uzstādītu desmit apgalvojumus, kas atbalsta viņa pārliecību par Dieva eksistenci. Daži no pierādījumiem, ko viņš piedāvā, ir līdzīgi raksturā un saturā tipiskajiem argumentiem, ko teisti izmantojuši jau gadsimtiem. Piemēram, mūsu visuma smalko sarežģītību un ideju, ka kaut kas tik sakārtots, funkcionāls un skaists ir uzskatāms par neapgāžamu pierādījumu radītāja esamībai. Ārpus šiem tradicionālajiem argumentiem, Huzors izmanto arī citus pierādījumus no Svētā Korāna, primary dievišķa atbalsta solījumus visiem sūtņiem un praviešiem, kā arī pareģojumu patiesību un piepildīšanos kā pierādījumu, lai parādītu, ka Dievs pastāv. Tieši, pārliecinoši un izvērsti, Desmit Dieva eksistences pierādījumi ir domas provocējošs lasāmgabals, kas liks lasītājam kārtējo reizi lauzīt galvu pār šo svarīgāko no jautājumiem.

Šī eseja pirmoreiz itka publicēta 1913. gada martā, žurnālā Tašhīz-ul-Azhān ar virsrakstu (Das Dalail Hasti Bari Ta‘ala), pirms atkārtota izdevuma Anwar-ul-Uloom pirmajā sējumā.

 

Munīr-ud-Dīns Šams

Papildināja Wakīlut-Tasnīf

Londona, Lielbritānija

2015.gada jūlījs