“Islāms neļauj musulmaņiem piespiedu veidā izplatīt savu ticību, izmantojot pretīgo un iznīcinošo zobenu, bumbu vai ieroču spēku, bet gan aicina izdomāt risinājumus, izmantot pierādījumus un mīlestību, lai uzvarētu cilvēces sirdis un prātus.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad
2023. gada 2. septembrī pasaules Ahmadija musulmaņu kopienas vadītājs, Piektais halifa (kalifs), Viņa Svētība Hazrat Mirza Masroor Ahmad uzrunāja vairāk nekā 880 augstu amatpersonu un viesu auditoriju Ahmadija musulmaņu kopienas 47. ikgadējā sanāksmes (Jalsa Salana) otrajā dienā Vācijā.
Savas uzrunas laikā Hazrat Mirza Masroor Ahmad visaptveroši pievērsās un atspēkoja galvenos apgalvojumus, kas parasti tiek vērsti pret islāmu, piemēram, tos, kas attiecas uz kariem agrīnajā islāmā, musulmaņu imigrantu integrāciju un sieviešu statusu islāmā.
Viņa Svētība savā uzrunā arī pauda visstingrāko nosodījumu nesenajiem Svētā Korāna dedzināšanas gadījumiem Eiropā.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad iepazīstināja ar Svētā Korāna 10. nodaļas 100. pantu, kurā teikts:
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paskaidroja, ka, ja Dievs būtu vēlējies, Viņš būtu varējis piespiest visus cilvēkus pieņemt islāmu, “tomēr Viņš noteica, ka cilvēkiem būs brīva griba”, norādot, ka Svētajam pravietim Muhamedam (lai Allāha miers un svētība ir pār viņu) nebija iespējams pārkāpt ticības brīvības pamatu.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paskaidroja pareizo islāma izplatīšanas metodi un paziņoja:
“Islāms neļauj musulmaņiem piespiedu veidā izplatīt savu ticību, izmantojot pretīgo un iznīcinošo zobenu, bumbu vai ieroču spēku, bet gan aicina izdomāt risinājumus, izmantot pierādījumus un mīlestību, lai uzvarētu cilvēces sirdis un prātus.”
Uzrunas laikā Viņa Svētība pieminēja arī Svētā Korāna 5. nodaļas 9. pantu, kurā teikts:
Hazrat Mirza Masroor Ahmad minēja šo pantu kā vienu no tiem, kas “definē islāma aizstāvēto taisnīguma standartu”.
Viņa Svētība uzdeva jautājumu, vai šādi taisnīguma standarti tiek ievēroti arī citur starptautiskajās attiecībās vai karojošās valstīs neatkarīgi no valdošās valdības.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad uz to atbildēja un paziņoja:
“Tikai islāmā mēs atrodam tik nepārprotamu un nepārspējamu absolūta taisnīguma principu, un ir ļoti žēl, ka pat mūsdienu musulmaņu valdības nespēj valdīt saskaņā ar šo islāma standartu.”
Viņa Svētība pievērsās vēl vienam bieži atkārtotam nepatiesam apgalvojumam, ka islāms ir kara reliģija.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad uzsvēra un atkārtoja, ka Visvarenais Dievs nekad nav devis musulmaņiem brīvību cīnīties vai ņemt rokās ieročus. Viņa Svētība uzsvēra, ka Svētais Korāns to atļauj tikai “ārkārtējos apstākļos un ar stingriem nosacījumiem un ierobežojumiem”.
Viņa Svētība pastāstīja un paskaidroja, kā agrīnajiem musulmaņiem daudzus gadus nācās paciest neizsakāmu nežēlību no nemusulmaņu puses Mekā, līdz viņi bija spiesti pārcelties uz Medīnas pilsētu. Mekas iedzīvotāji vajāja musulmaņus pat Medīnā un centās izskaust islāmu, citas reliģijas un visas pielūgsmes vietas.
Viņa Svētība paziņoja, ka atļauja musulmaņiem iesaistīties aizstāvības cīņā tika dota tieši šajā brīdī – “lai nostiprinātu vispārēju sirdsapziņas un ticības brīvības principu”.
Komentējot radikālās ideoloģijas, kas melīgi tiek saistītas ar islāmu, un šausmīgos uzbrukumus, ko pēdējos gados veikuši ekstrēmisti, Hazrat Mirza Masroor Ahmad paziņoja:
“Naidīgi ekstrēmisti vai tie, kam ir politiski mērķi, ir ekstrapolējuši pilnīgi nepareizus secinājumus no dažiem Svētā Korāna pantiem, lai īstenotu savas ļaunās vēlmes un intereses.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad tālāk norādīja:
“Ja cilvēks objektīvi izpētīs šo pantu kontekstu, viņš sapratīs, ka islāms nepieļauj nekāda veida nežēlību un ka Svētajā Korānā un islāma mācībās nav pretrunu.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad arī uzsvēra, ka Svētais Korāns ” skaidri aizliedz musulmaņiem sacelties vai pārkāpt valsts likumus”, un piebilda, ka “nav šaubu par to, ka īsts musulmanis var apdraudēt savu tautu vai cilvēkus”.
Pēc tam Viņa Svētība runāja par musulmaņu imigrantu lojalitāti savai jaunai pieņemtajai tautai un sacīja, ka kā pilsoņi musulmaņi apliecina lojalitāti un sirsnību tai tautai, kas viņiem ir devusi patvērumu. Viņa Svētība pieminēja, ka musulmaņu reliģiskais pienākums ir pildīt šo solījumu – būt likumus ievērojošiem pilsoņiem un uzticīgi kalpot savai tautai.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paziņoja:
“Labi zināms hadīss – Svētā pravieša Muhameda (lai Allāha miers un svētība ir pār viņu) teiciens – ir tāds, ka “mīlestība pret savu tautu ir daļa no ticības”. Ņemot to vērā, kā var apgalvot, ka īstie musulmaņi nav lojāli pilsoņi vai ka tie varētu sēt šķelšanās sēklas sabiedrībā?”
Viņa Svētība arī izklāstīja patieso veidu, kā musulmaņiem būtu jāiekļaujas sabiedrībā.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paziņoja:
“Kas var būt labāks integrācijas veids par to, ka musulmaņu imigranti dzīvo ar sirsnīgu pārliecību, ka, lai gan viņi ir dzimuši citur, tagad viņi ir daļa no savas pieņemtās nācijas un ir gatavi nest lielus upurus tās labklājības dēļ? Tādēļ ir pilnīgi nepareizi apgalvot, ka islāma mācība ir tāda, ka musulmaņi nespēj asimilēties nemusulmaņu tautās.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paskaidroja, ka reliģisko saistību ievērošana nenozīmē nespēju integrēties sabiedrībā, kā arī šāda daudzveidība sabiedrībā nerada šķelšanos vai konfliktus.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paziņoja:
“Ja musulmaņi reliģiskās pārliecības dēļ atturas no alkohola lietošanas, izvēlas neapmeklēt naktsklubus, ģērbjas atturīgi vai atsakās no uzvedības, kas ir pretrunā viņu morālajām vērtībām, tas nenozīmē, ka viņi nav integrējušies. Es uzskatu, ka integrācija drīzāk prasa, lai imigrants vienmēr censtos uzlabot savu ierasto tautu, būtu gatavs uz visiem upuriem tās labā un censtos sirsnīgi kalpot savai tautai.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad norādīja, ka šāda veida integrācija “bagātinās šo sabiedrību, un tās pilsoņu vidū tiks izveidotas stipras vienotības saites”.
Viņa Svētība citēja Svētā Korāna 51. nodaļas 20. pantu, kurā teikts:
“Un viņu bagātībā bija daļa tiem, kas lūdza palīdzību, un tiem, kas nevarēja.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad, komentējot šo pantu, teica:
“Musulmaņiem nevajadzētu gaidīt, kamēr kāds lūgs palīdzību, bet gan aktīvi identificēt tos sabiedrībā, kuri nonākuši grūtībās, un palīdzēt viņiem pārvarēt viņu problēmas vai grūtības. Šeit, kur Svētajā Korānā teikts, ka dažas dzīvās būtnes nevar runāt vai aizstāvēt savas vajadzības, tas attiecas arī uz dzīvniekiem un citiem savvaļas dzīvniekiem. Daži cilvēki domā, ka islāms neatbalsta lolojumdzīvnieku turēšanu vai mīlestības izrādīšanu dzīvniekiem, taču šis pants prasa, lai musulmaņi cītīgi rūpējas par viņu uzraudzībā vai aprūpē esošiem dzīvniekiem. Tāpat šis pants arī norāda uz to, cik svarīgi ir saglabāt savvaļas dzīvniekus un aizsargāt apkārtējo pasauli.”
Pēc tam Viņa Svētība norādīja uz vēl vienu zelta principu, kas izriet no Svētā Korāna, proti, atturēties no citu tautu vai cilvēku izsmiešanas vai pazemošanas, un paskaidroja, ka izsmiešana izraisa aizvainojumu, kas savukārt sagrauj sabiedrības mieru.
Viņa Svētība norādīja uz nesenajiem Korāna dedzināšanas incidentiem Zviedrijā, kur daži cilvēki dedzināja un postīja Svētā Korāna eksemplārus un demonstrēja šo nicināmo rīcību sociālajos tīklos, kā arī uz ļoti aizvainojošām Svētā pravieša Muhameda (lai Allāha miers un svētība ir pār viņu) karikatūrām, kas tika publicētas Eiropā.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad reaģēja uz šīm briesmīgajām darbībām un paziņoja:
“Mēs iebilstam pret šādām pretīgām darbībām ne tikai tajos incidentos, kuru mērķis ir tikai islāms vai musulmaņi. Mēs drīzāk esam pārliecināti, ka jebkuras reliģijas sekotāju svētumu nomelnošana ir nožēlojama un visstingrāk nosodāma.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad tālāk norādīja:
“Šādas darbības nevajadzīgi provocē un ievaino nevainīgus cilvēkus un izraisa spēcīgas dusmas un aizvainojumu. Tie ir veids, kā graut sabiedrības mieru un vienotību.”
Pirms uzrunas noslēguma Viņa Svētība pievērsās jautājumam par sieviešu tiesībām islāmā un izklāstīja, kādas tiesības islāms sievietēm piešķīra pirms 1400 gadiem.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad paziņoja:
“Tā vietā, lai liegtu sievietēm viņu tiesības, patiesība ir tāda, ka islāms patiesībā ieviesa sieviešu tiesības, un tas tika darīts gadsimtiem ilgi pirms tam, kad līdzīgas tiesības tika piešķirtas tajās valstīs, kuras tagad tiek uzskatītas par “progresīvām”. Laikmetā, kad sieviešu tiesības pat netika uzskatītas par apspriešanas vērtu jautājumu, Svētais Korāns un Svētais islāma pravietis (lai Allāha miers un svētība ir ar viņu) uz visiem laikiem nostiprināja neskaitāmas sieviešu un meiteņu tiesības, tostarp tiesības uz izglītību, laulības šķiršanu un mantošanu”.
Viņa Svētība iepazīstināja ar Svētā pravieša Muhameda (lai Allāha miers un svētība ir pār viņu) analoģiju, kurā viņš sniedza “ribas” salīdzinājumu, lai parādītu, ka pret viņām ir jāizturas saudzīgi un ka tās ir būtiski svarīgas cilvēces izdzīvošanai, tāpat kā ribas kalpo, lai aizsargātu dzīvībai svarīgos orgānus.
Turklāt, runājot par sieviešu tiesībām mājās, Viņa Svētība atsaucās uz Svētā Korāna 4. nodaļas 20. pantu, kurā musulmaņu vīriešiem īpaši norādīts, ka pret sievām jāizturas ar mīlestību un jāņem vērā viņu vajadzības.
Hazrat Mirza Masroor Ahmad norādīja, ka šis pants “nosaka, ka sievietes ir brīvi indivīdi, un viņas nevar piespiest kļūt par kāda vīrieša īpašumu.”
Hazrat Mirza Masroor Ahmad tālāk norādīja:
“Kas attiecas uz finansēm, viss, ko sieviete nopelna, ir viņas īpašums, un viņas vīrs nevar prasīt savu daļu. Pēc laulības šķiršanas islāms māca, ka sieviete var paturēt visu, ko vīrs viņai devis laulības laikā.”
Viņa Svētība paskaidroja, ka mūsdienu pasaulē ieilguši konflikti un rūgti strīdi rodas tad, kad laulība izjukusi un vīrieši cenšas atgūt to, ko ir atdevuši sievām, taču islāms to nepieļauj.
Nobeigumā Hazrat Mirza Masroor Ahmad atkārtoja, ka apgalvojumi, kas vērsti pret islāmu, ir nepamatoti, un teica:
“Ir pilnīgi nepareizi islāmu dēvēt par vardarbības vai ekstrēmisma reliģiju vai apgalvot, ka islāmam trūkst morālo vērtību… Gluži pretēji, tā ir reliģija, kas tiecas veidot tiltus starp dažādu ticību un uzskatu cilvēkiem.”