Vispasaules Ahmadiyya Musulmaņu kopienas vadītāja galvenā pamatreferāta oficiālā transkripcija Fazl mošejā, Londonas simtgades pasākumā
Pēc Tašahud, Ta’avuz un Bismillah deklamēšanas, Viņa Svētība, Hazrat Halifatul Masih V, teica:
Visi cienījamie viesi, Assalamo Alaikum Va Rahmatullāhi Va Barakatohu – lai miers un Allāha svētības ir pār jums visiem!
Šodien ar dziļu pateicību Visvarenajam Allāham mūsu sirdīs, mēs rīkojam šo pieņemšanu, lai atzīmētu un svinētu Londonā esošas Fazl mošejas pamatakmens novietošanas simtgadi.
Pieņemšanas vai pasākumi, kas saistīti ar mūsu mošejām, ir pilnīgi atšķirīgi no pasaulīgām svinībām, jo tie ir brīvi no jebkādiem materiālistiskiem mērķiem un nodarbēm. Mošeja ir garīga svētnīca, kur cilvēki pulcējas, lai piecas reizes dienā pielūgtu Visvareno Allāhu, tādējādi veicinot garīgo izaugsmi un morālo attīstību.
Šodien mēs dzīvojam plaši izplatītā materiālisma laikmetā, kur valda nauda un vara. Cilvēki aizvien vairāk novēršas no Visvarenā Dieva, noraida Viņa esamību un atsakās no morāles vērtībām. Šādos apstākļos mošejas ir gaisma un vērtība dievbijīgam cilvēkam, kurš tic Dievam un dreb vien no domas par attālināšanos no Viņa. Mūsuprāt, islāms izceļas ar savu nesatricināmo pārliecību par Visvarenā Dieva vienotību. Patiešām, Svētais Korāns pasludina, ka cilvēces radīšanas mērķis ir tieši Dieva pielūgsme.
Šeit nevajadzētu pārprast dievkalpojuma jēdzienu vai nozīmi, kas aprobežojās tikai ar formālu Dieva pielūgsmi. Protams, musulmaņu pamatpienākums ir pildīt Dieva tiesības, pulcējoties mošejās un skaitot piecas ikdienas lūgšanas. Tomēr Svētajā Korānā ir skaidri norādīts, ka cilvēka lūgumi zaudē jēgu un tiek noraidīti, ja viņš nevērīgi izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Tādējādi ikviena musulmaņa lūgšanas un zemošanos ir nesaraujami saistītas ar viņa attieksmi pret Dieva radību.
Tādējādi, kur musulmaņiem saskaņā ar islāma lūgšanu metodi, kas pazīstama kā Salāt (Namaz), ir jāpaklanās Visvarenā Dieva priekšā, viņiem ir arī jāatbalsta cilvēces tiesības un jāizrāda līdzjūtību, empātiju un mīlestību pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu ticības piederības. Un tas ir dievkalpojums pilnīgākajā nozīmē – kalpošana Dievam un Viņa radībai, kas ir galvenais, lai būtu ahmadi musulmaņi. Tas ir mūsu mērķis un misija.
Tāpēc šodien, kad mēs svinam Fazl mošejas pamatakmens novietošanas simtgadi, ahmadi musulmaņiem ir jāpārdomā par šiem mērķiem. Tikai pildot savus pienākumus gan Dievam, gan cilvēcei, mēs varam patiesi cienīt to mērķi, kādam šī mošeja tika uzcelta, un izpildīt šīs simtgades svinību mērķus.
Skaists islāma princips, ko mācīja islāma dibinātājs, Svētais pravietis Muhameds, lai miers un Allaha svētības ir pār viņu, ir tas, ka īsts ticīgais izvēlas citiem to, ko viņš izvēlas sev. Šis pamatprincips prasa, lai Dievam veltītie cilvēki censtos nodrošināt, ka katra viņu kustība un rīcība sniedz labumu citiem.
Patiešām, iedvesmojoties no svētā islāma dibinātāja cēlajām mācībām, lai miers un Allāha svētības ir pār viņu, visas labas lietas, ko musulmaņi vēlas vai vērtē sev, viņi arī vēlas citiem cilvēkiem, un viņiem vajadzētu tā darīt. Tāpēc, ja mēs, novērtējot savas reliģiskās mācības, gūstam labumu no tām, tad mūsu pienākums ir nodot tās citiem. Tomēr, pirms mēs sākam izplatīt savu ticību, mums pašiem ir jārīkojas saskaņā ar to. Tikai tad ar sirsnīgām emocijām un sirsnību mēs varam vadīt citus uz mūžīgajām svētībām un bezgalīgo vērtību, ko sniedz Allāha pielūgšana. Tikai tad mēs varam nodot Svētā Korāna nevainojamās un cēlās mācības citiem un aicināt viņus uz islāmu.
Neapšaubāmi, tā ir mūsu dziļā vēlme, lai cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem un vidēm dzīvotu mierā un drošībā, un viņus saistītu savstarpējas mīlestības un cieņpilnas attiecības vienam pret otru. Šo vēsti mēs cenšamies izplatīt visā pasaulē, lai cilvēce varētu atbrīvoties no šķelšanās, nekārtības un nesaskaņas važām. Tā vietā, lai atstātu bēdu un iznīcības mantojumu tiem, kas nāks pēc mums, mums būtu jāatzīst, ka mēs visi esam Visvarenā Dieva radījums, un mums kopīgi jāstrādā, lai pasargātu mūsu nākamās paaudzes no jebkāda veida karadarbības, konfliktiem un naida.
Šīs ir vērtības, ko mūsu kopienā ieaudzinājis mūsu dibinātājs Hazrat Mirza Gulām Ahmads no Kadiānas, kuru, kā mēs ticam, sūtīja Visvarenais Allāhs kā apsolīto Mesiju un vadīto Imamu Mahdi saskaņā ar Allāha apsolījumu un Svētā pravieša Muhameda pravietojumiem. Viņš nodibināja mūsu kopienu ar mērķi un misiju atdzīvināt patieso islāma garu un mācības un vadīt cilvēci miera, taisnīguma, vienlīdzības un iecietības virzienā.
Mēs ticam, ka islāms ir universāla reliģija un ka, kā pasludināts Svētajā Korānā, Svētais pravietis Muhameds tika sūtīts kā pravietis visai cilvēcei. Tāpat mēs ticam, ka apsolītais Mesija nāca, lai apgaismotu visu tautu cilvēkus par to, kā izpildīt Dieva un Viņa radības tiesības. Pēc savas atnākšanas apsolītais Mesija, lai miers ir ar viņu, izjuta ārkārtīgas sāpes un dedzīgu izmisumu, jo viņš bija liecinieks valdošajai garīgajai tumsai un morālajam pagrimumam, kas bija pārņēmis sabiedrību. Viņš ilgojās, lai cilvēki atzītu savu Radītāju un izpildītu cits cita tiesības.
Novērojot viņa dziļās sāpes, Visvarenais Allāhs dāvāja Savu žēlastību, un caur dievišķi iedvesmotajiem pravietojumiem un zinātni Viņš pārliecināja apsolīto Mesiju, lai miers ir pār viņu, par Savu nelokāmo atbalstu un viņa misijas galīgajiem panākumiem. Un šodien ar Allāha žēlastību un žēlsirdību mēs esam liecinieki šī dievišķā apsolījuma piepildījumam, jo patiesā islāma vēsts, ko pamodināja apsolītā Mesijas, lai miers ar viņu, bēdas un sirsnīgās lūgšanas, ir sasniegusi visas zemeslodes malas. Neskatoties uz to, ka dažās valstīs Ahmadija Musulmaņu kopiena saskaras ar ilgstošām vajāšanām un pretestību, šobrīd tā ir nodibināta vairāk nekā 210 pasaules valstīs un teritorijās. Tā turpina nepārtraukti izplatīt islāma universālās mācības par mieru, Dieva tiesību ievērošanu un kalpošanu cilvēcei.
Turklāt Ahmadija Musulmaņu kopienas centieni izplatīt islāma mācību Apvienotajā Karalistē un Eiropā ir arī tiešs rezultāts apsolītā Mesijas, lai miers ar viņu, dedzīgajai vēlmei pēc cilvēces pestīšanas, kas iesakņojusies viņa sirdī. Runājot par šo valsti, tas bija caur sapni, ka Visvarenais Allāhs deva apsolītajam Mesijam priecīgo vēsti, apliecinot viņam par dievišķo palīdzību un informējot viņu, ka cilvēki šajā valstī būs uztverīgi viņa vēstij.
Stāstot par savu sapni, apsolītais Mesija, lai miers ir pār viņu, teica,
“Es redzēju, ka stāvu uz kanceles Londonas pilsētā un ļoti loģiski un pamatoti runāju par islāma patiesību angļu valodā. Pēc tam es noķēru dažus putnus, kuri sēdēja uz maziem kokiem. Tie bija balti, un viņu ķermeņi atgādināja irbju ķermeņus.” Tālāk viņš teica: “Es to interpretēju tā, ka, lai gan es nevarēšu doties uz Angliju, mani raksti tur tiks publicēti, un to patiesība piesaistīs daudzus taisnīgus angļus.”
(Izala Auham, Ruhāni Haza’in, 3. sējums, 377. lpp.)
Ar Allāha žēlastību šī sapņa izpausme pirmo reizi sāka īstenoties, kad Pirmā kalifa – apsolītā Mesijas garīgā pēcteča – laikā mūsu kopiena nosūtīja misionāru pionieri uz Angliju, lai izplatītu islāma mācības. Tolaik, 20. gadsimta sākumā, izpratne par islāmu šajā pasaules daļā bija ļoti ierobežota. Neraugoties uz minimāliem resursiem, mūsu misionārs centīgi izplatīja islāma mācību. Daži dievbijīgi vietējie iedzīvotāji izrādījās ļoti uztverīgi islāma patiesajām mācībām un pievienojās Ahmadija Musulmaņu kopienai.
Pēc tam, otrā kalifa Hazrat Mirza Bašīrudīn Mahmūd Ahmada laikā, uz Apvienoto Karalisti tika nosūtīti vēl misionāri, lai turpinātu ieviest islāma mācību šajā valstī. Viņu klātbūtne deva pozitīvus rezultātus, un viņu izplatītās mācības bagātināja šo valsti. Drīz vien kļuva skaidrs, ka ir nepieciešama īpaša dievnama vieta, kas veicinātu islāma izplatību šajā valstī. Tad mūsu kopiena uzsāka mošejas celtniecības projektu Londonā. Sākot ar 1920. gadu, Ahmadi musulmaņi cītīgi vāca līdzekļus ar personīgiem ziedojumiem un pabalstiem. Viņu kopīgie centieni beidzās ar zemes gabala pirkšanu Southfields, Londonā. Tas kalpoja par vietu, kur Londonā tika uzcelta pirmā mošeja.
Tika nolemts, ka mošeja tiks nosaukta par Fazl mošeju, kas nozīmē “dievišķīgās žēlastības mošeja” vai “svētību mošeja”. Pēc tam, 1924. gadā, par godu Britu impērijas izstādei Vemblijā, kāds no organizatoriem ierosināja sasaukt arī pasaules lielāko reliģiju konferenci un uzaicināt visu lielāko reliģiju pārstāvjus.
Šajā sakarā organizatori uzaicināja mūsu tā laika misionāru Apvienotajā Karalistē, imamu Abdul Rahīm Naijar, runāt par islāmu. Ņemot vērā pasākuma nozīmīgumu, mūsu kopienas pārstāvji ierosināja, ka Otrajam kalifam pašam būtu jāierodas no Kadiānas, Indijas, lai uzrunātu šo pasākumu islāma vārdā. Tāpēc 1924. gadā Otrais kalifs devās uz Apvienoto Karalisti, lai piedalītos Dzīvo reliģiju konferencē. Vienlaikus ar viņa apmeklējumu tika nolemts sākt Fazl mošejas celtniecību.
Tādējādi tieši pirms gadsimta Otrais kalifs pagodināja Southfields zemi, kur jūs sēžat, un novietoja pamatakmeni Fazl mošejas celtniecībai, kas kļuva par nozīmīgu brīdi islāma vēsturē Apvienotajā Karalistē. Šajā nozīmīgajā notikumā Otrais kalifs teica dziļu uzrunu klātesošajiem viesiem, izklāstot patiesās islāma mācības un mošejas celtniecības mērķi Apvienotajā Karalistē.
Šeit es vēlos sniegt īsu fragmentu no viņa uzrunas. Viņš teica,
“Šodien mēs esam sapulcējušies šeit, lai ieliktu pamatakmeni ēkai, kas tiek celta vienīgi tādēļ, lai atcerētos un kalpotu Augstākajai Būtnei, kas ir radījusi visas pasaules. Tie, kas tajā ierodas, neatkarīgi no savas tautības, valdības vai valodas apvienojas un kļūst vienoti.”
Viņš turpināja,
“Kad viņi pievērsīsies šai Dievišķajai Būtnei, visas atšķirības – vai tās būtu saistītas ar statusu, rasi vai ar to, vai viņi nāk no austrumiem vai rietumiem – kļūs veltīgas. Tas ir tāpēc, ka, tuvojoties Dievam, visas atšķirības izzūd, bet vienotības saites uzplaukst. Tāpēc ēka, kuras pamatakmens tiks likts šodien, būs vienotības un harmonijas simbols. Tā mums atgādinās, ka mūsu izcelsme un atgriešanās vieta patiešām ir viena un tā pati. Tāpēc mēs nedrīkstam pieļaut, ka atšķirības, kas pastāv starp mums, izraisa konfliktus vai nesaskaņas.”
Otrais kalifs teica vārdus, kas mūsdienās ir tikpat aktuāli kā toreiz:“Atšķirības un nesaskaņas vienmēr ir pastāvējušas un pastāvēs pasaulē. Kamēr vien cilvēki spēj attīstīties un ieviest jauninājumus, tikmēr, protams, būs domstarpības un strīdi, jo pasaules attīstība ir šādu domstarpību un atšķirīgu ideju rezultāts.
Patiešām, Svētais pravietis Muhameds (sa) teica, ka atšķirības ir svētība, nevis lāsts. Turpretī neiecietība ir kaitīga, jo tā ir līdzeklis, kas kavē attīstību un uzspiež atbilstību.”
Otrais kalifs turpināja, sakot,
“Patiesībā nekas nav tik ļoti kaitējis vienotībai kā tas, ka daži cilvēki vienotības veidošanas vārdā pieņem piespiedu metodes, kas ir pilnīgā pretrunā ar viņu izvirzīto mērķi.
Paradoksāli, bet vienotības un sabiedrības saliedētības centieni ir cietuši daudz lielāku kaitējumu no maldīgiem sabiedrotajiem nekā no pretiniekiem. Tāpēc cilvēkam vienmēr jāizrāda iecietība un cieņa.”
Viņš teica, un šodien es atkārtoju, ka dažādība patiesībā ir līdzeklis, kas bagātina sabiedrību un veicina progresu un attīstību.
Savas uzrunas laikā Otrais kalifs daiļrunīgi paskaidroja, ka svētā mošeja Mekā tika uzcelta kā vienojošs spēks, kur visu tautu cilvēki varēja pulcēties, lai pielūgtu Visvarenāko Allāhu un veicinātu mieru, harmoniju un savstarpēju mīlestību. Līdzīgi arī Fazl mošeja bija jāuzceļ, lai sasniegtu tos pašus cēlos mērķus.
Viņš teica: “Pirms pamatakmens ielikšanas es vēlos apliecināt, ka šī mošeja tiek celta tikai un vienīgi Visvarenā Dieva pielūgsmei, lai pasaulē nostiprinātos Dieva mīlestība un cilvēki pievērstos reliģijai, bez kuras nav iespējams īsts miers un attīstība”.
Viņš tālāk sacīja: “Mēs neliegsim nevienam, kas vēlas šeit nākt pielūgt Visvareno Dievu, to darīt, ja vien viņi stingri ievēros administrācijas noteiktos norādījumus un cienīs viņu, kas būvē šo mošeju, tiesības uz dievkalpojumu.” Viņš teica: “Esmu pārliecināts, ka šī mošeja veicinās savstarpējas iecietības un cieņas garu, kam būs liela nozīme visu veidu konfliktu un nesaskaņu novēršanā sabiedrībā un miera un drošības veicināšanā pasaulē.”
Viņš teica: “Drīz pienāks diena, kad cilvēki atbrīvosies no kara un konfliktiem un dzīvos kopā saticīgi ar mīlestību garu. Drīz pienāks tā diena, kad cilvēce sapratīs, ka, tā kā visas cilvēces Radītājs ir viens un tas pats Dievs, viņiem ir jādzīvo kopā ar vēl lielāku mīlestību un pieķeršanos, nekā tas ir attiecībā pret saviem brāļiem un māsām. Tā vietā, lai viens otram traucētu attīstību, cilvēki viens otram sniegs palīdzīgu roku, lai palīdzētu viņu attīstībai.”
Tajā brīdī Otrā kalifa uzrunā tika izklāstīta krāšņa vīzija par Fazl mošeju, ka tā kalpos kā Dieva pielūgsmes, kalpošanas cilvēcei un islāma miera un vienotības mācības izplatīšanas līdzeklis. Šodien, gadsimtu vēlāk, visi Ahmadi musulmaņi joprojām ir nelokāmi apņēmības pilni sasniegt šos pašus mērķus un nodrošināt, lai mūsu mošejas mūžīgi būtu miera, vienotības un uzticības stars Visvarenajam Allāham.
Nenoliedzami, mēs dzīvojam dziļu nemieru laikmetā un atrodamies nemieru un globālu konfliktu vētras vidū. Visā pasaulē plosās kari. Neiedomājami daudz cilvēku zaudē dzīvības. Un mēs esam liecinieki Visvarenā Allāha un cilvēces tiesību neievērošanai. Tā vietā, lai aizstāvētu cilvēciskās vērtības, mēs esam liecinieki nežēlīgai dzīšanās pēc savtīgām interesēm, kas ne tikai šodien draud iznīcināt miljoniem dzīvību, bet arī met ļoti garu un drūmu ēnu uz cilvēces nākotni.
Neapšaubāmi, mūsu šodienas rīcības sekas atbalsosies cauri laikiem un veidos pasauli, ko no mums mantos mūsu bērni. Tāpēc mums kā Vienīgā Dieva radībai ir jānodzēš kara un konfliktu liesmas, kas deg. Un kā reliģiozs cilvēks esmu pārliecināts, ka tas prasa, lai mēs izpildītu pielūgsmes tiesības, kas pienākas Visvarenajam Dievam.
Mēs nopietni vēlamies, lai visi cilvēki, neatkarīgi no viņu ticības, varētu vienoties sava Radītāja tiesību īstenošanā un pildītu savu lomu, sējot ilgstoša miera sēklas pasaulē. Šādi rīkojoties, mēs varam pasargāt sevi no dievišķajām dusmām un nodrošināt miera un labklājības nākotni gan šajā, gan nākamajā dzīvē.
Kā musulmaņi mēs ticam, ka šī laicīgā dzīve ir tikai īslaicīga pāreja ceļā uz mūžīgo dzīvi, kas mūs gaida aizkapa dzīvē. Mēs ticam, ka mūsu darbi šajā pasaulē atbalsosies mūžībā, kur mūsu rīcības tiks svērtas uz dievišķā taisnīguma svariem un mēs atbildēsim par savu izvēli.
Tāpēc, ja, nedod Dievs, cilvēce vēl kādreiz pieredzēs kodolkara šausmas, tad sirdi plosošas sekas izjutīs nākamās paaudzes. Nevainīgi bērni piedzims ar fiziskām vai garīgām invaliditātēm. Vairākas paaudzes pārņems traumas, dusmas un bezcerība – tas viss mūsu egoisma un nespējas uzturēt mieru un taisnīgumu dēļ.
Noslēgumā vēlos teikt, ka mana lūgšana no sirds ir, lai Visvarenā Dieva un Viņa radības mīlestība ienāktu visas cilvēces sirdīs. Protams, tieši šī mērķa sasniegšanai tika uzcelta Fazl mošeja, un tieši tādēļ, lai vēlreiz atkārtotu šo vēstījumu un atzītu Visvarenā Dieva milzīgo svētību, mēs šodien esam rīkojuši šo pasākumu.
Lai Visvarenais Allāhs ļauj mums visiem, neatkarīgi no mūsu ticības vai pārliecības, pildīt savu lomu tādas sabiedrības veidošanā, kurā visu reliģiju, tautību un izcelsmes cilvēki dzīvo harmoniski un izrāda labvēlību un mīlestību cits pret citu. Lai Viņš dod mums spēku, gudrību un līdzjūtību, lai īstenotu šos cēlos mērķus. Āmīn.
Ar šiem vārdiem es sirsnīgi pateicos jums visiem par to, ka pievienojāties mums šajā vēsturiskajā notikumā. Lai Dievs jūs visus svētī. Liels paldies jums.