Gavēšana ir vēl viens pielūgsmes veids, kas ir vispārēji sastopams pasaules reliģijās. Lai gan pastāv lielas atšķirības attiecībā uz gavēņa veidu un nosacījumiem, kas tam tiek piemēroti, galvenā gavēņa ideja ir sastopama visur. Ja tā nav skaidri minēta, iespējams, ka tā ir vai nu pārtraukta, vai arī pakāpeniski izzudusi praksē. Interesants piemērs ir Budas piemērs. Savus patiesības meklējumus viņš sāka ar stingru gavēņa formu, taču vēlāk viņš esot atteicies no šīs prakses, jo tā esot negatīvi ietekmējusi viņa veselību. Ņemot to vērā, var saprast, kāpēc viņš pārtrauca šo praksi, taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņš būtu pārstājis ticēt gavēšanai. Iespējams, tāpēc daži Budisti šur un tur joprojām ievēro kādu gavēņa formu.

Gavēšana Islāmā ir ļoti attīstīta sistēma, un tā ir padziļināti jāpēta. Pastāv divu veidu priekšraksti attiecībā uz gavēni. Viens attiecas uz obligāto gavēni, bet otrs – uz neobligāto. Obligāto gavēni iedala divās kategorijās:

1

Katru gadu ir viens pilns mēnesis, kurā Musulmaņiem visā pasaulē ir noteikts gavēšana. Tā kā šis mēnesis ir Mēness mēnesis, tas gada laikā mainās attiecībā pret Saules mēnešiem. Tas rada vispārēju līdzsvaru pielūdzējiem. Dažkārt ziemas mēnešos gavēšana ir viegla salīdzinājumā ar garajām ziemas naktīm, bet vasaras mēnešos dienas kļūst garas un prasīgas. Tā kā Mēness mēneši mainās gada griezumā, Musulmaņiem visās pasaules daļās ir daži vieglāki gavēšanas periodi, bet daži – grūtāki gavēšanas periodi.

Gavēšana Islāmā visur sākas ar pirmo rītausmas parādīšanos un beidzas ar saulrietu. Šajā laikā ir pilnībā jāatturas no visa ēdamā un dzeramā. Musulmaņu gavēni nav tikai fizisks izsalkums un slāpes, bet naktis pirms gavēņa sākuma iegūst daudz svarīgāku raksturu, un tām ir galvenā loma gavēšanas institūcijā. Musulmaņi mostas vairākas stundas pirms rītausmas, lai individuāli lūgtos un pieminētu Dievu. Arī Svētais Korāns tiek skaitīts katrā Musulmaņu mājā daudz biežāk nekā parastās dienās. Tādējādi lielākā nakts daļa tiek pavadīta garīgos vingrinājumos, kas veido gavēšanas būtību.

Dienas laikā, izņemot atturēšanos no pārtikas un ūdens, visi Musulmaņi tiek īpaši mudināti atturēties no tukšām runām, strīdiem un cīņām, kā arī no jebkādas nodarbošanās, kas ir zemāka par patiesa ticīgā cieņu. Nav atļauta nekāda nodošanās miesīgām baudām; pat vīrs un sieva dienas laikā dzīvo atsevišķu dzīvi, izņemot formālās cilvēciskās attiecības, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem. Islāmā žēlastības došana un rūpes par trūcīgajiem ir tik ļoti uzsvērtas, ka tās kļūst par Musulmaņu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tomēr, kad runa ir par Ramadānu, gavēšanas mēnesi, Musulmaņiem šajā jomā ir jāvelta divkāršas pūles. Izstāsta par Svēto Pravieti, ka nabadzīgo labā naudas izlietošana bija viņa ikdienas ieradums, ko salīdzināja ar vēju, kas nekad neliecās apstāties un vienmēr sniedza atvieglojumu un mierinājumu tiem, kuriem tas bija nepieciešams. Tomēr Ramadāna laikā Ahadīsu reportieri, Svētā Pravieša teicieni, atgādina mums, ka šis vējš likās paātrināties un pūst kā stipri vēji. Žēlastība un aprūpe par nabadzīgajiem tiek tik ļoti uzsvars uzsvērta, ka nevienā gadalaikā Musulmaņi nepiedalās tik daudzos labdarības pasākumos, kā to dara Ramadāna mēnesī.

2

Citi obligātie gavēņi visbiežāk ir saistīti ar Dieva piedošanu grēkiem. Tas ietver arī obligāto gavēņu pārkāpšanu.

Brīvprātīgais gavēnis ir tik labi atbalstīts, ka tas kļūst par ticīga musulmaņa dzīvesveida sastāvdaļu. Lai gan liela daļa musulmaņu nepārsniedz obligāto gavēni mēneša laikā, daži gavēņus tur dažādos brīžos, it īpaši, nonākot grūtībās. Tā kā gaidāms, ka lūgšanas, kas tiek piedāvātas gavēņa laikā, būs efektīvākas, daži cilvēki gavēņus tur papildus, lai novērstu savas problēmas, bet citi to dara vienīgi, lai iegūtu Allāha īpašas labvēlības. Šim praksē nav ierobežojumu, izņemot gadījumus, kad Islāma dibinātājs stingri noraida tos, kuri bija apņēmušies gavēt nepārtraukti visu savu dzīvi. Kad Svētais Pravietis uzzināja par vienu tādu gadījumu, viņš nepiekrita šai praksei un norādīja vīrieti par mēģinājumu panākt atbrīvošanos, it kā piespiežot savu gribu Dievam. Viņš teica šim cilvēkam: “Izdarot sev grūtības vai neērtības, tu ne tikai nespēsi iepriecināt Dievu, bet varbūt pat pelnīsi Viņa nepatiku.” Viņš uzsvēra, ka pārmērīga stingrība var novest pie tā, ka cilvēks aizmirsīs par savu sievu, bērniem, radiniekiem, draugiem un tā tālāk.

Svētais Pravietis viņam īpaši atgādināja viņa atbildības cilvēku attiecību jomā: padoms bija šāds: “Izpildi savu pienākumu gan Dieva priekšā, gan Dieva radījumu priekšā taisnīgi.” Dažiem, pēc viņu neatlaidīgas, izmisīgas lūgšanas, viņš atļāva brīvprātīgos gavēņus tikai pēc Dāvida piemēra, lai viņam miera būtu. Islāma svētais dibinātājs viņiem teica, ka Dāvida prakse bija gavēt vienu dienu un nākamo izlaist. Visu savu dzīvi, pēc šī solījuma sniegšanas, viņš turēja gavēni katru otro dienu. Tāpēc Svētais Pravietis teica: “Es varu jums atļaut tik daudz un ne vairāk.”

Gavēšanas institūcija ir ļoti svarīga, jo tā audzina ticīgo gandrīz katrā viņa garīgās dzīves jomā. Stājoties gavēšanās praksē, viņš, citu lietu starpā, personīgā pieredzē iemācās saprast, ko nozīmē bada, nabadzības, vientulības un neērtību pieredze mazāk labklājīgajām sabiedrības grupām. Atteikšanās no pat tādām praksēm Ramadāna mēnesī, kas ir pieļaujamas ikdienas dzīvē, spēlē konstruktīvu lomu cilvēka rakstura pilnveidošanā.