Gavēšana ir vēl viena pielūgsmes forma, kas sastopama visās pasaules reliģijās. Lai gan pastāv milzīgas atšķirības attiecībā uz gavēšanas veidu un tam piemērotajiem nosacījumiem, tās centrālā ideja ir klātesoša visur. Ja tas nav skaidri minēts, iespējams, ka tas vai nu ticis atcelts, vai arī pakāpeniski izzudis no prakses. Budas gadījums ir interesants piemērs. Viņš uzsāka savu patiesības meklējumu ar stingru gavēni, taču vēlāk tiek teikts, ka viņš atteicās no šīs prakses, jo tā negatīvi ietekmēja viņa veselību. Ņemot to vērā, var saprast, kāpēc viņš pārtrauca gavēt, taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņš pārstāja ticēt gavēņa nozīmei. Varbūt tieši tādēļ daži budisti šur un tur joprojām ievēro kādu gavēņa formu.
Islāmā gavēnis ir ļoti attīstīta sistēma, un tas ir jāizpēta padziļināti. Attiecībā uz gavēni pastāv divu veidu priekšraksti. Viens attiecas uz obligāto gavēni, bet otrs – uz brīvprātīgo. Obligātais gavēnis tālāk iedalās divās kategorijās:
1
Katru gadu ir viens pilns mēnesis, kurā gavēnis ir noteikts visiem musulmaņiem visā pasaulē. Tā kā šis ir lunārais mēnesis, tas mainās attiecībā pret saules mēnešiem, pārvietojoties gada laikā. Tas rada universālu līdzsvaru ticīgajiem. Dažkārt ziemas mēnešos gavēnis ir vieglāks, jo dienas ir īsākas salīdzinājumā ar garajām ziemas naktīm, savukārt vasaras mēnešos dienas kļūst garas un prasīgas. Tā kā lunārie mēneši rotē cauri gadam, visos pasaules reģionos musulmaņiem ir gan vieglāki gavēņa periodi, gan arī grūtāki.
Islāmā gavēnis visur sākas ar pirmo rītausmas parādīšanos un beidzas ar saulrietu. Šajā laikā pilnībā jāatturas no jebkāda ēdiena un dzēriena. Tomēr musulmaņu gavēni neveido tikai fizisks izsalkums un slāpes – naktīm pirms gavēņa sākuma ir daudz nozīmīgāka loma, un tās ieņem centrālo vietu gavēņa ievērošanā. Musulmaņi mostas vairākas stundas pirms rītausmas individuālai lūgšanai un Dieva pieminēšanai. Tāpat Svētais Korāns tiek lasīts daudz vairāk nekā parastajās dienās katrā musulmaņu mājā. Liela daļa nakts tiek pavadīta garīgos vingrinājumos, kas veido gavēņa būtību.
Dienas laikā, papildus atturēšanās no ēdiena un ūdens, visiem musulmaņiem īpaši tiek ieteikts izvairīties no tukšām runām, strīdiem un konfliktiem, kā arī no jebkādām nodarbošanām, kas ir necienīgas patiesam ticīgajam. Nav atļauta arī miesīga bauda, pat vīrs un sieva dienas laikā dzīvo atsevišķi, izņemot regulāru cilvēku savstarpējo mijiedarbību, kas ir kopīga visiem.
Islāmā dāvināšana nabadzīgajiem un rūpes par trūcīgajiem ir tik ļoti uzsvērtas, ka tās kļūst par daļu no musulmaņa ikdienas dzīves. Taču Ramadāna mēnesī, kas ir gavēņa mēnesis, musulmaņiem tiek prasīts dubultot savus centienus šajā jomā. Ir ziņots, ka Svētajam Pravietim palīdzība nabadzīgajiem bija ikdienas ieradums, kas ticis salīdzināts ar vēsmu, kas nekad neapstājas un vienmēr nes mierinājumu un atvieglojumu tiem, kam tas nepieciešams. Taču Ramadāna laikā, kā atgādina hadīsu (Svētā Pravieša teicienu) vēstītāji, šī vēsma šķita pieņemamies spēkā un pārvērtās spēcīgos vējos. Dāvināšana un rūpes par trūcīgajiem ir tik ļoti uzsvērtas, ka nevienā citā gada periodā musulmaņi neiesaistās labdarībā tik lielā mērā kā Ramadāna mēnesī.
2
Cits obligātais gavēnis visbiežāk ir saistīts ar grēku piedošanu no Dieva puses. Tas ietver arī obligāto gavēņu pārkāpumu izpirkšanu.
Brīvprātīgais gavēnis ir tik ļoti ieteikts, ka tas kļūst par dievbijīga musulmaņa dzīvesveida daļu. Lai gan vairums musulmaņu neievēro gavēni ārpus obligātā mēneša, daži gavē neregulāri, īpaši grūtību laikā. Tā kā tiek uzskatīts, ka gavēnī teiktās lūgšanas ir iedarbīgākas, daži cilvēki gavē papildus, lai atbrīvotos no problēmām, bet citi to dara vienīgi ar mērķi iegūt Allāha īpašu labvēlību. Šajā ziņā nav noteikta ierobežojuma, izņemot to, ka islāma dibinātājs stingri atturēja cilvēkus no nepārtraukta gavēņa visas dzīves garumā. Kad Svētais Pravietis uzzināja par šādu gadījumu, viņš neapstiprināja šo praksi un nosodīja vīrieti par mēģinājumu panākt pestīšanu it kā ar savas gribas uzspiešanu Dievam. Viņš sacīja šim cilvēkam: “Pakļaujot sevi grūtībām un neērtībām, tu ne tikai nespēsi iepriecināt Dievu, bet vari pat izpelnīties Viņa neapmierinātību.” Pravietis norādīja, ka pārmērīgs askētisms var likt cilvēkam kļūt nevērīgam pret savu sievu un bērniem, radiem, draugiem un citiem tuviniekiem.
Svētais Pravietis īpaši atgādināja viņam par pienākumiem cilvēku savstarpējās attiecībās, sakot: “Pildi savu pienākumu gan pret Dievu, gan pret Viņa radību vienlīdz taisnīgi.” Dažiem, kuri neatlaidīgi un uzstājīgi lūdza atļauju gavēt vairāk, viņš pieļāva brīvprātīgo gavēni tikai Dāvida veidā – lai miers ir ar viņu. Svētais islāma dibinātājs paskaidroja, ka Dāvida prakse bija gavēt vienu dienu un nākamo dienu atturēties no gavēņa. Visu savu dzīvi pēc šī solījuma viņš turpināja gavēt katru otro dienu. Tāpēc Svētais Pravietis sacīja: “Es varu jums atļaut tikai tik daudz un ne vairāk.”
Gavēņa sistēma ir ārkārtīgi svarīga, jo tā pilnveido ticīgo gandrīz visos viņa garīgās dzīves aspektos. Starp citu, tas ļauj viņam personīgi izjust, ko nozīmē izsalkums, nabadzība, vientulība un neērtība tiem, kuriem dzīvē klājas grūtāk. Atturēšanās pat no tādām lietām Ramadāna mēnesī, kas ikdienas dzīvē ir atļautas, spēlē būtisku lomu cilvēka rakstura pilnveidošanā un attīrīšanā.