Pielūgsme ir kopīga visām reliģijām. Atšķiras tikai pielūgsmes veids un stils. Islāma pielūgsmes veids ir unikāls ar to, ka tajā ir iezīmes, kas atšķiras no citās reliģijās sastopamā lūgšanu veida. Daži cilvēki lūdz Dievu stāvus, citi – sēdus. Dažās reliģijās cilvēki piemin Dievu, Viņam noliecot ceļgalus, bet citās Viņam noliecas. Daži stāv Viņa priekšā, salikuši rokas, bet citi – ar rokām, kas karājas pie sāniem. Īsāk sakot, nav viena dievkalpojuma veida, kas būtu kopīgs visām reliģijām kopumā. Tomēr ir aizraujoši atzīmēt, ka Islāms savus sekotājus par lūgšanu veidu pamāca tik visaptveroši, ka visas citās reliģijās sastopamās pielūgsmes pozas ir simboliski attēlotas Musulmaņu lūgšanā. Šķiet, ka tas ir vēl viens solis uz priekšu universālas reliģijas ēras virzienā.
Islāma lūgšanu institūcija ir visattīstītākā sistēma, kas aptver visas cilvēka vajadzības. Jau pašā sākumā jāatceras, ka dievkalpojuma mērķis nav tikai paklanīties Augstākai Būtnei un izrādīt cieņu Tās varenībai, it kā Dievs būtu radījis cilvēku tikai tādēļ, lai apmierinātu savu egoistisko vēlmi tikt slavētam. Visi mērķi, kas minēti saistībā ar pielūgsmes filozofiju un veidu, kādā Musulmanim ir jārīkojas lūgšanā, skaidri parāda, ka labumu no lūgšanas gūst pats pielūdzējs, un nekādā gadījumā to nevar uzskatīt par labvēlību Dievam. Svētais Korāns paziņo, ka Dievam nav vajadzīga cilvēku slavināšana. Viņš ir tik liels Savā diženumā un tik cildens Savā raksturā, ka Viņa radību slavinājumi neko nepapildina Viņa augstsirdību un varenību. Svētais Islāma pravietis reiz pieminēja, ka, ja visa cilvēce būtu novērsusies no Dieva un izdarījusi visļaunākos iespējamos grēkus, viens un visi, tie nemazinātu Viņa universālo varenību pat tik daudz, kā tad, ja kāds iegremdē asu adatu milzīgā okeānā; ūdens, ko atrod pie adatas virsmas pielipušo, būtu daudz vairāk, nekā visas cilvēces grēki varētu atņemt no Dieva godības.
Tātad pielūgsme Svētajā Korānā ir noteikta tikai paša pielūdzēja labā. Tā ir plaša tēma, un mēs varam ilustrēt tikai dažus punktus saistībā ar to, kā minēts Svētajā Korānā un Svētā Islāma pravieša tradīcijās.
Dieva pieminēšana un Viņa īpašību pārdomāšana lūgšanas laikā palīdz cilvēkam pilnveidot savu garu, padarot to harmoniskāku ar Dieva dabu. Tas ir Islāma lūgšanas centrālais elements. Cilvēks tika radīts pēc sava Radītāja tēla, un viņam vienmēr ir jācenšas tuvināties Viņam. Tā ir mācība par cildenumu, kas ir visaugstākā mērā. Tie, kas mācās domāt kā Dievs un rīkoties kā Viņš, nepārsniedzot cilvēciskās sfēras ierobežojumus, pastāvīgi pilnveidojas attiecībās ar visiem citiem cilvēkiem un pat citām dzīvības formām.
Cilvēciskā ziņā to var labāk saprast, ņemot vērā mātes attieksmi pret saviem bērniem. Tam, kurš patiesi iegūst tuvību ar māti, viss, kas mātei ir dārgs, dabiski kļūst dārgs arī viņam. Radītāja attieksmes apguve ir līdzīga mākslinieka attieksmei pret saviem mākslas darbiem. Nav iespējams atrasties Dieva tuvumā un attālināties no Viņa radītā. Atkal jāatgādina, ka jēdziens, kas Korānā tiek lietots pielūgsmei, ir atvasināts no vārda, kas ir tik nozīmīgs un atšķiras no citās reliģijās lietotajiem jēdzieniem. Ain, Be, Dāl (“A”, “B”, “D”) ir trīs saknes burti, kuriem ir verdzības pamatnozīme. Tāpat kā vergam, kurš zaudē visu savam kungam un seko viņam visos aspektos, arī islāma pielūdzējam ir jādara tas pats attiecībās ar Dievu. Pielūgsmei lietotajai nenoteiksmei ir konotācija, kas nozīmē sekot kādam pa pēdām. Tā ir galējā Dieva īpašību atdarināšanas izpausme. Korāns arī saka:
اِنَّ الصَّلٰوۃَ تَنۡہٰی عَنِ الۡفَحۡشَآءِ وَالۡمُنۡکَرِؕ
Patiesi, Lūgšana novērš pielūdzēju no nodoties kaut ko, kas ir necienīgs vai nepieklājīgs. (Korāns 29:46)
Šim pantam ir gan pozitīva, gan negatīva konotācija, un abas ir ļoti būtiskas ideālas cilvēka uzvedības izkopšanai. Tādējādi negatīvā konotācijā tas palīdz pielūdzējam, atbrīvojot viņu no visa veida grēkiem. Savā pozitīvajā nozīmē tā izglīto cilvēku, pilnveido viņa raksturu un izkopj viņa īpašības līdz tādai pakāpei, lai padarītu viņu cienīgu sadraudzībai ar Dievu.
Vēl viena joma, kas šajā ziņā ir ļoti svarīga, ir pielūgsmes loma cilvēka dvēseles attīstībā. Saskaņā ar Islāmu katru cilvēka dvēseli saistībā ar miesīgo cilvēka ķermeni var pielīdzināt bērnam mātes dzemdē. Lai dzemdētu veselīgu bērnu, ir nepieciešams tik daudz ietekmju, kas no mātes nepārtraukti pāriet uz embriju un vēlāk uz bērnu. Ja mātes ietekme uz embriju ir neveselīga, bērns piedzimst kā iedzimti slims; ja tā ir veselīga, tad bērns piedzimst pilnīgi vesels. No visām ietekmēm, kas iedarbojas uz cilvēka dvēseles veidošanos un pārveidi, lūgšana ir vissvarīgākais atsevišķais faktors.
Islāma lūgšanu institūcija ir bagāta ar tik daudzām dziļām mācībām, kādas citās reliģijās nav atrodamas pat nelielā mērā. Islāms pamāca gan draudzes, gan individuālo lūgšanu. Draudžu lūgšanas notiek apbrīnojami labi organizētā un jēgpilnā veidā.
Ir viens vadītājs, kurš vada draudzi visās šādās lūgšanās. Šis vadītājs nav iesvētīts priesteris; par Imamu tiek izvēlēts ikviens, kuru ļaudis uzskata par šī uzdevuma cienīgu. Sapulcei ir norādīts, ka jāstāv aiz Imama pilnīgi taisnās rindās, katram pielūdzējam stāvot cieši blakus, plecu pie pleca, bez attāluma starp diviem pielūdzējiem. Viņi perfekti seko Imamam visā, ko viņš dara. Kad viņš paklanās, viņi paklanās, kad viņš stāv, viņi stāv. Kad viņš noliecas, viņi noliecas. Pat ja Imams kļūdās un neattaisno to pat pēc atgādinājuma, visiem sekotājiem ir jāatkārto tas pats. Jautāt Imamu lūgšanas laikā nav atļauts. Visi bez izņēmuma skatās vienā virzienā, pretī pirmajam dievnamam, kas jebkad celts cilvēces labā. Nevienam nav atļauts rezervēt īpašu vietu aiz Imama. Šajā ziņā attieksme pret bagātajiem un nabagajiem ir pilnīgi vienlīdzīga, tāpat arī pret veciem un jauniem cilvēkiem. Ikvienam, kas ierodas mošejā agrāk par citiem, ir iepriekšēja iespēja sēdēt, kur vien viņš vēlas. Nevienam nav tiesību izraidīt citus cilvēkus no viņu aizņemtās vietas, izņemot drošības apsvērumu dēļ u.c., un tādā gadījumā tas kļūst par administratīvu rīcību. Tādējādi Islāma lūgšanu sistēma ir bagāta ne tikai ar garīgām, bet arī ar kopienas un organizatoriskām pamācībām.
Visas mošejas tiek apmeklētas piecas reizes dienā, un šis uzdevums nejaušam vērotājam šķiet pārāk sarežģīts. Šis aspekts būtu sīkāk jāizpēta, lai veidotu pilnīgāku priekšstatu par lūgšanu nozīmi Musulmaņu dzīvesveidā. Protams, ideālā Musulmaņu sabiedrībā, kur mošejas ir pieejamas gandrīz katram iedzīvotājam, pieckārtējā lūgšana kļūst par visu Musulmaņu ikdienas dzīvesveidu. Pusdienlaika Lūgšana, kas parasti ir problemātiskāka, Musulmaņu sabiedrībās tiek izpildīta pusdienlaika pārtraukuma laikā. Tādējādi tas ir ne tikai pusdienu pārtraukums, bet arī nedaudz pagarināts, lai tajā varētu veikt lūgšanu. Nākamā lūgšana pēc pusdienas lūgšanas ir Pēcpusdienas Lūgšana, ko veic gandrīz uzreiz pēc atgriešanās no parastas darba dienas. Tad lūgšana nav atļauta līdz saulrieta beigām. Laiks starp šiem diviem brīžiem tiek pavadīts brīvā dabā, piemēram, sportojot, iepērkoties, pastaigājoties, apmeklējot draugus un radiniekus utt. Tas ir atpūtas laiks, kurā lūgšanas praktiski ir aizliegtas, izņemot klusu Dieva pieminēšanu, kas dažiem ticīgajiem kļūst par pastāvīgu iezīmi. Pēc saulrieta ticīgo nakts sākas ar Saulrieta Lūgšanu, pēc kuras atkal ir laiks atpūtai, pusdienošanai utt. Nakts noslēdzas pirms aiziešanas gulēt ar pēdējo lūgšanu, ko sauc par Iša. Pēc Išas nav ieteicams palikt nomodā, nodarbojoties ar izšķērdīgām lietām, tenkām, tukšām runām u. tml.
Musulmaņi tiek mudināti apgūt ieradumu agri gulēt un agri celties. Diena nākamajā rītā parasti sākas mazās stundās pirms rītausmas Lūgšanu, kas tiek izpildīta nakts beigās, sauc par Tahadžud. Tā nav obligāta, bet ir ļoti uzsvērta izvēles lūgšana. Rītausma ievada Rīta Lūgšanu, ko sauc par Al-Fadžaru. Acīmredzamu iemeslu dēļ nav ieteicamas neobligātas lūgšanas laikā no Fadžara līdz saullēktam. Tad līdz Zuharam, pusdienlaika lūgšanai, tiek pieminētas tikai divas neobligātās lūgšanas; citādi ir paredzēts, ka pirms Zuhara periods tiks pavadīts parastās ikdienas aktivitātēs.
Aplūkojot lūgšanu institūciju Islāmā no cita skatu punkta, ir interesanti pamanīt, cik labi organizēta, disciplinēta un visaptveroša tā ir. Ir dažas draudzes lūgšanas, kurās Korāns tiek skaitīts skaļā, dzirdamā balsī, pusdziedošā tonī, kas precīzi neatbilst dziedāšanas jēdzienam, bet kam piemīt dziļi griezīgs ritmisks tonis. Svētais Pravietis arī ieteica, ka Korāna deklamēšanas tonī jābūt skumju ēnai; tas padara to aizkustinošāku, jo vārsmu nozīme dziļāk iespiežas sirds dzīlēs. Dažās lūgšanās, īpaši divās pēcpusdienas lūgšanās, nav skaļi dziedāšanas; tas labi saskan ar tā laika vispārējo noskaņu. Pat putni pārstāj dziedāt pēcpusdienas sākumā, un valda vispārēja klusuma gaisotne, kas aizsedz parastā darba burzmu. Rīta Lūgšana, lūgšana pēc saulrieta un lūgšana pēc nakts iestāšanās ietver periodus, kuros ierasts dziedāt pantus.
Lūgšanu var iedalīt divās kategorijās. Salīdzinājumā ar draudzes lūgšanām, individuālās lūgšanas ir ļoti uzsvērtas. Draudžu lūgšanās sabiedrība kopīgi un atklāti godina Dievu. Individuālajās lūgšanās uzsvars tiek likts uz privātumu, un nevajadzētu censties šīs lūgšanas nevienam rādīt. Tāpat arī vēlās nakts lūgšanas tiek veiktas pilnīgā privātumā. Viena nama locekļi cenšas atrast katrs savu vietu, un pat vīrs un sieva cenšas lūgties atsevišķi, tā ka sadraudzība ar Dievu kļūst ļoti personiska.
Ir novērots, ka pieckārtējās draudzes lūgšanas institūcija ir ļoti labi darbojusies vairāk nekā četrpadsmit simtu gadu garumā, lai aizsargātu un saglabātu šo svēto iestādi. Mošejas ir bijušas galvenais balsts, kas uztur šo cēlo iestādi dzīvu. Tās kalpo arī kā izglītības centri jauniem un veciem cilvēkiem, un vēstures gaitā tām ir bijusi visnozīmīgākā loma reliģiskās mācības un apmācības jomā.
Islāmā dievnamos – gan draudzes, gan privātajos – tiek uzturēta rūpīga tīrība. Ikvienam pirms ieiešanas šādās vietās ir jānoņem kurpes. Lai gan katrā lūgšanā dievlūdzējam ir jāpieskaras ar pieri grīdai, reizēm uz īsu brīdi, reizēm uz ilgāku laiku, ir pārsteidzoši, ka Musulmaņu sabiedrībā no pieres uz pieri nav pārnestas ādas slimības. Daži to varētu skaidrot ar augstiem tīrības standartiem, bet citi – ar Dieva svētību, taču tas ir labi novērots fakts.
Attiecībā uz lūgšanas saturu tie ir divu veidu:
- Formāla Korāna pantu un citu lūgšanu deklamēšana, kas pamatā tiek veikta Korāna valodā, proti, arābu valodā. No visiem pielūdzējiem tiek sagaidīts, lai viņi zinātu skaitāmā nozīmi, pretējā gadījumā viņi liegs sev milzīgo labumu, ko viņi var gūt no jēgpilnas deklamēšanas. Tas padarītu šo diskusiju pārāk garu, ja mēs iedziļinātos satura detaļās, taču tie lasītāji, kurus interesē tālāka izpēte, vienmēr var iepazīties ar attiecīgo literatūru.
- Pie otrās kategorijas pieder individuālās lūgšanas savā valodā, kurās cilvēks var brīvi lūgt, kā viņam patīk. Šī otrā kategorija ir strīdīga tādā ziņā, ka daudzas jurisprudences skolas aizliedz šādu praksi un uzstāj, lai tiktu skaitīta tikai noteiktā forma neatkarīgi no tā, vai pielūdzējs to saprot vai nē. Tomēr viņi apzinās, ka ir nepieciešamas privātas un personiskas lūgšanas, tāpēc iesaka lūgties savā valodā pēc oficiālās lūgšanas beigām, nevis tās laikā. Mēs, Ahmadi Musulmaņi, iesakām un īstenojam pirmo variantu – lūgt Dievu savā valodā, kā pašam patīk, formālās lūgšanas laikā.
Kā mēs jau iepriekš plaši parādījām, Islāma lūgšanas institūcija ir ļoti attīstīta, un indivīdam ir pienākums lūgties piecas reizes dienā gan individuāli, gan kopā ar citiem. Tādējādi Islāma lūgšanai ir nozīmīga loma Musulmaņa dzīvē un indivīda garīgajā un morālajā audzināšanā.