Ahmadija Musulmaņu Kopienas vispasaules vadītāja pamatreferāta tulkojums latviešu valodā, kas teikts 2023. gada 11. septembrī Pfungštatē, Vācijā, Habīr (Baitul Khabeer) mošejas atklāšanas pasākumā.
Pēc Tašahud, Tāvuz un Bismillāha nolasīšanas Hazrat Mirza Masrūrs Ahmads, Ahmadija Musulmaņu Kopienas vispasaules vadītājs, piektais Apsolītā Mesijas pēctecis, teica:
“Vispirms es vēlos izteikt sirsnīgu pateicību pilsētas mēram, padomei un pilsētas iedzīvotājiem, kuri palīdzēja mums šeit uzcelt mošeju, iegūt zemi un veikt dažādus citus svarīgus darbus. Mēs lūdzam, lai Visvarenais Allāhs viņus atalgo par viņu pūlēm. Esmu pateicīgs jums par to, tāpat kā visa šeit dzīvojošā Ahmadija kopiena. Iepazīstinot ar šo pilsētu, Ahmadija Musulmaņu Kopienas Vācijā nacionālais prezidents minēja, ka šī ir ļoti sena pilsēta ar dziļu vēsturisku nozīmi. Mums ir jāatbalsta šīs vēsturiskās pilsētas tradīcijas, kā arī tās mantojums, tāpēc mēs turpināsim darīt visu iespējamo, lai godātu šīs pilsētas vietējās tradīcijas.
Es novēroju, ka šo pilsētu aplenc lauksaimniecības zeme, patiesībā, tiklīdz cilvēks iziet no mošejas, viņš ierauga laukus. Patiešām, zemes apstrāde ir atkarīga no ūdens, un, ja ūdens vai nokrišņu nav, zeme kļūst neauglīga un raža tiek izpostīta. Nesen karstuma viļņi Eiropā ir izraisījuši daudzus ugunsgrēkus. ASV katru gadu izceļas šādi ugunsgrēki, un šoreiz milzīgs ugunsgrēks plosījās Kanādā un arī dažās Eiropas daļās. Nelielas laikapstākļu izmaiņas ietekmē ne tikai zemes apstrādi, bet arī meža ugunsgrēki iznīcina esošo veģetāciju un ražas. Tādējādi zemkopība ir atkarīga no ūdens, kas nolaižas no debesīm.
Tāpat mēs esam pārliecināti, ka tas pats attiecas arī uz cilvēka garīgo dzīvi; ja no debesīm nenolaižas ūdens, tad dvēseles kļūst garīgi mirušas. Tādēļ kopš pasaules radīšanas Visvarenais Allāhs Savā dievišķajā likumā ir noteicis, ka Viņš ik pa laikam sūta Savus praviešus. Tas ir tas, ko mēs mācāmies no mums zināmās vēstures kopš pravieša Ādama laika, ka cilvēki ir nākuši no Visvarenā Allāha, kas nodrošināja mūs ar garīgo ūdeni, un tādējādi tautas turpināja garīgi atdzīvoties un garīgo kultūru apstrāde turpināja. Tādējādi, ņemot to vērā, mums būtu jāpārdomā, ka mūsu dzīvei ir mērķis un mums ir jācenšas saglabāt garīgo dzīvību. Mums ir jāveido dzīvas saites ar Visvareno Allāhu, kurš ir mūsu Radītājs. Visvarenais Allāhs, mūsu Radītājs, ir vērsis mūsu uzmanību arī uz to, ka, ja kāds vēlas izveidot saikni ar Viņu, tad viņam ir jāveido saikne arī ar Viņa radību un jāpilda tās tiesības.
Tādējādi, kad vien mēs būvējam mošeju, mēs to darām ar mērķi, ka kamēr mēs pielūdzam Visvareno Dievu, pildām Viņa tiesības un lūdzam Viņu, lai gūtu labumu no garīgā ūdens, mums paralēli ir jāpilda arī Viņa radības tiesības. Iemesls, kādēļ mums ir jāpilda Visvarenā Dieva radības tiesības, ir tas, ka Svētajā Korānā ir skaidri teikts, ka, ja kāds nepilda citu tiesības, bāreņu tiesības, trūcīgo tiesības vai, ja kāds nelikumīgi piesavinās savas reliģijas brīvības tiesības vai jebkāda veida tiesības, tad šādas personas lūgšanas tiks mestas atpakaļ viņa sejā. Šāda veida lūgšanām nebūs nekāda labuma, un tās netiks pieņemtas Visvarenā Dieva priekšā.
Šī mošeja ir nosaukta par Bait-ul-Habīr mošeju, kas ir viena no Visvarenā Allāha īpašībām. Visvarenajam Allāham ir pilnīgas zināšanas par katru mūsu rīcību, un viņš pat zina mūsu nodomus, kas slēpjas aiz mūsu lūgšanām un darbiem. Viņam ir ne tikai pilnīgas zināšanas par to, bet Viņš zina arī šo darbību sekas. Tādējādi, jebkas, ko mēs darām, ir, lai iegūtu Visvarenā Allāha prieku un lai ievērotu Viņa baušļus. Tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja mēs arī cenšamies īstenot Viņa radības tiesības.
Iepriekš es minēju piemēru par lauksaimniecību un audzēšanu, un Visvarenais Allāhs norāda Svētajā Korānā, ka tad, kad cilvēks sēj sēklu, viņam nav nekādu zināšanu par to, vai tā sadīgs vai nē. No tūkstošiem iesēto sēklu veiksmīgi izaug tikai neliela daļa, un pat par tām zemnieks ir iepriecināts. No otras puses, Visvarenais Allāhs paziņo, ka Viņam ir pilnīgas zināšanas par to, kuras no sēklām sadīgs, neskatoties uz to, ka tās atrodas dziļi zem zemes pilnīgā tumsā. Viņam ir absolūtas zināšanas par visu, un Viņš zina sekojošos rezultātus. Šī iemesla dēļ Visvarenais Allāhs norāda, ka vajadzētu ievērot Viņa mācības, lai arī Viņš varētu dāvināt Savus augļus, kas ļauj iegūt Visvarenā Allāha prieku. Mūsu, kā reliģiskās kopienas, galvenais mērķis ir iegūt Visvarenā Allāha prieku. Visvarenais Allāhs saka, ka, ja kāds pielūdz Viņu un arī izpilda Viņa radības tiesības, tad Viņš piešķir mums tādus augļus, ko mēs vēlamies, un dos mums labumu un nodrošinās mūs ar garīgo barību.
Tādējādi tas ir mūsu mošeju būvniecības mērķis, un, ja katrs no mums to saprot, tad mēs ne tikai pielūgsim Visvareno Allāhu, bet arī izpildīsim Viņa radības tiesības vairāk nekā jebkad agrāk.
Nacionālais prezidents (Ahmadija Musulmaņu Kopienas Vācijā) minēja, ka šī iela ir nosaukta par “Miera ielu”. Es lūdzos, lai ne tikai šī iela, bet ikviena šīs pilsētas iela ar islāma vēstījumu vestu uz mieru. Lai katrā šīs pilsētas mājā dzīvojošo uzmanība tiktu pievērsta mieram un mīlestībai, kas pasaulei ir nepieciešami.
Mūsdienās ir nepieciešams iedibināt mieru ne tikai vienā ielā, bet gan katrā mājā, pilsētā un valstī. Es lūdzos, lai Visvarenais Allāhs ļauj mieram saglabāties uz visiem laikiem.
Provinces parlamenta viceprezidents ieradās un runāja par sarunu nepieciešamību starp dažādām reliģijām. Tas ir ļoti svarīgi, un mēs izrādām cieņu visām ticībām. Ahmadija Musulmaņu Kopienas dibinātājs reiz uzstājās ar lekciju konferencē, kurā piedalījās arī dažādu reliģiju pārstāvji, un katras reliģijas pārstāvji uzstājās ar savām lekcijām. Ahmadija Musulmaņu Kopienas dibinātājs izvirzīja noteikumu, ka gadījumā, ja tiek rīkota šāda starpreliģiska konference, tad katram runātājam jāizceļ savas ticības īpašības, bet nekritizējot citas ticības, jo tikai tā pasaulē var iedibināt mieru, harmoniju un mīlestību, un bez tā tas nav iespējams.
Tāpēc, lai gan mums ir tiesības pieminēt savas ticības īpašības un informēt citus par tām, mums nav tiesību slikti runāt par citām ticībām un radīt nekārtības valstī. Mošejas ir līdzeklis, lai to [starpkonfesionālo saskaņu] iedibinātu. Tradīcijā ir minēts, ka islāma dibinātāja, pravieša Muhameda, laikā kristiešu delegācija ieradās no Nadžrānas, lai tiktos ar viņu. Viņi sēdēja Nabavi mošejā [Pravieša mošejā], apspriežoties un pēc brīža viņi sāka justies mazliet nemierīgi. Svētais Pravietis jautāja viņiem par viņu bažu iemeslu, uz ko viņi atbildēja: “Ir pienācis laiks mūsu lūgšanai, bet mēs sēžam jūsu mošejā, un mēs nezinām, kur mēs varam lūgties”.
Svētais pravietis atbildēja, ka mēs visi ticam vienam Dievam. Svētajā Korānā teikts, ka jārunā ar Grāmatas ļaudīm un jāaicina viņus uz kopīgu pamatu, kas ir Visvarenais Allāhs. Tas aicina nākt tuvāk Allāham un atstāt malā domstarpības, un tikai tas var sekmīgi veicināt starpreliģiju sarunas. Kad cilvēki pieņems šo pieeju, tas novērsīs naidu. Tomēr Svētais Pravietis viņiem teica, ka viņiem nav jāuztraucas, jo viņi jau bija pravieša mošejā un varēja tur pielūgt. Tā kā viņi arī pielūdza vienu Dievu, viņiem bija atļauts pielūgt mošejā, un viņi to arī darīja. Tādējādi Svētais Pravietis atļāva Nadžrānas kristiešiem pielūgt Dievu savā mošejā.
Manuprāt, tieši godājamais mērs minēja, ka pirms daudzām desmitgadēm tieši šajā dienā tika atklāta baznīca un, ka tieši šajā dienā, pirmdien, tiek atklāta mošeja. Šai patīkamai sakritībai vajadzētu arī vērst mūsu uzmanību uz to, ka mums jādzīvo kopā kā vienotiem. Vienas reliģijas sekotājiem nevajadzētu izsmiet citu reliģiju, bet gan dzīvot kopā mīlestībā un harmonijā. Mērs runāja arī atsaucoties uz bijušo mēru, tāpēc ar viņa starpniecību es vēlos izteikt pateicību arī bijušajam mēram par sadarbību un par to, ka viņš ļāva mums šeit uzcelt mošeju. Tāpat viņš pieminēja nosaukumu “Miera iela”, par kuru es jau runāju iepriekš. Viņš runāja par ahmadiju jūtām Pakistānā. Esmu viņam ļoti pateicīgs par to, ka viņš ļāva dzīvot šajā valstī tiem ahmadijiem, kuriem ir atņemta reliģiskā brīvība un kuriem nav atļaujas sekot savai reliģiskajai mācībai un paražām, kā arī par to, ka viņš deva viņiem vietu savā pilsētā. No tā ir redzams, ka [vietējo iedzīvotāju] sirdis ir patiesi viesmīlīgas un viņi tic reliģijas brīvībai.
Kas attiecas uz valsts likumu ievērošanu, mēs esam tie, kas ciena un ievēro katras valsts likumus. Mēs esam tie, kas izplata miera un harmonijas mācību. Mēs sekojam Svētā pravieša teiktajam, ka mīlestība pret savu valsti ir daļa no cilvēka ticības. Mūsu pienākums ir godāt savu ticību un kalpot cilvēcei. Tāpēc es lūdzos, lai šī mīlestības atmosfēra, ko pieminēja mērs, vienmēr turpinātos un lai mēs dzīvojam mierā un harmonijā šajā mazpilsētā.
Pilsētas pārstāve integrācijas jautājumos, Halima Sahiba, šodien iepriekš runāja. Visvarenā Allāha žēlastības dēļ viņa ir musulmane. Viņa runāja par dažādu tautību cilvēku integrāciju. Tas ir tas, kas var veicināt mīlestību un cieņu starp locekļiem, kuri dzīvo kopā kā viena sabiedrība. Es jau esmu paskaidrojis, kā mums tas ir jāievēro, un tā ir svarīga mīlestības pret savu tautu sastāvdaļa. Par to es šodien nerunāju pirmo reizi, drīzāk es to pieminu vienmēr. Katram cilvēkam ir īpašs domāšanas veids, arī godājamais mērs pieminēja šo punktu, tāpat kā integrācijas pārstāve. Katram cilvēkam ir atšķirīgi principi, paražas un ieradumi, kurus viņš ievēro. Kas attiecas uz mīlestību pret savu valsti, mēs esam vienoti kalpošanā savai tautai. Manuprāt, un es to vienmēr uzsveru, ka integrēties savā valstī nozīmē strādāt, lai sabiedrībā radītu miera un brālības atmosfēru. Tas nozīmē, ja ienaidnieks [valsts] uzbrūk, tad būt pirmajam, kas iestājas par tās aizsardzību.
Tādējādi ahmadiji ir priekšplānā, kad runa ir par savas tautas aizstāvību, un tā ir integrācija. Integrācija nenozīmē, ka ir jāiet uz klubiem, jādzer alkoholu vai jāuzvedas šādā veidā. Katram cilvēkam ir savs vērtību kopums. Ja cilvēks šajās lietās neredz nekādu ļaunumu, viņš var brīvi to darīt, bet, ja mēs nerīkojamies saskaņā ar savām mācībām, tas nozīmē, ka mēs attālināmies no mūsu reliģiskajām mācībām, un šīs reliģiskās mācības ir ārkārtīgi svarīgas. Tā ir mūsu reliģiskā mācība, kas māca mums mīlēt savu valsti un to, ka mums ir smagi jāstrādā pilsoņu labā, jāgodā un jāciena viņus, kā arī jāizbeidz visas ķildas. Svētajā Korānā ir teikts, ka pat citas tautas naidīgums nepieļauj cilvēkam rīkoties netaisni, un [tajā ir teikts], ka vienmēr ir jārīkojas taisnīgi, jo tas ir taisnīgums. Tādējādi šī ir mācība, kurai mēs sekojam, un, lai kur mēs dotos, mēs izplatām miera un mīlestības vēstījumu. Tas nav tikai sauklis, ko mēs paceļam. Ja dodaties uz Āfriku vai jebkuru atpalikušu valsti, mēs esam uzsākuši daudzus projektus saistībā ar veselības aprūpi, izglītību, ciematu modeļiem un ūdensapgādi, un mēs kalpojam tur bez jebkādas reliģiskas vai tautas diskriminācijas. Patiesībā, ņemot vērā mūsu dažādos projektus visā pasaulē, es parasti saku, ka septiņdesmit vai astoņdesmit procenti cilvēku, kas gūst labumu no tiem, nav musulmaņi.
Tāpēc, lai kurp mēs dotos, mēs cenšamies strādāt, cik vien iespējams, lai kalpotu valsts iedzīvotājiem. Tas ir tas, ar ko mēs varam veidot savstarpēju cieņu cilvēku vidū un ar ko Dievs, mūsu Radītājs, būs ar mums apmierināts. Un pretī Viņš mūs atalgos.
Saistībā ar to es vēlētos arī pieminēt, ka integrācijas pārstāve minēja, ka viņa šeit neredz nevienu sievieti. Es redzu daudzas sievietes, kas sēž šeit, un, ja viņa runā par ahmadiešu sievietēm, tad viņas sēž blakus zālē, kur viņas pašas jūtas ērtāk. Jūs varat aiziet un pajautāt viņām pašām, vai viņas jūtas ērtāk un brīvāk, sēžot tur vai šeit, starp vīriešiem. Tomēr katram ir savas paražas un mācības. Ja mēs tos ievērojam, tad neviens nevar pret to izvirzīt nekādus nepamatotus apgalvojumus. Patiešām, mūsu sievietēm ir brīvība, mūsu sievietes ir izglītotas, mūsu sievietes ir ārstes, inženieres, juristes, skolotājas un strādā dažādās nozarēs, viņas patstāvīgi rīko savas sanāksmes un dažkārt viņas tās rīko labāk nekā vīrieši.
Tāpēc, kas attiecas uz mūsu sieviešu brīvību, viņas šajā ziņā ir brīvas. Attiecībā uz to, kur islāms ir pieminējis sievietes, kas ir mājsaimnieces, tas ir paskaidrojis tādā pašā veidā, ka pret sievietēm ir jāizturas laipni. Tāpēc mēs izrādām cieņu un godu ikvienai sievietei. Nav tā, ka mums ir jānovieto sievietes tālu prom, jo mēs uzskatām tās par zemākām, drīzāk šādā veidā viņas jūtas brīvākas. No vairākuma vietu es saņemu ziņojumus, kuros viņas saka, ka mēs sekojam savai reliģijai un tāpēc jūtamies ērti. Runājot par jebkuru darbu vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz ceļošanu pa pasauli, sieviešu darbu vai bērnu morālo audzināšanu, šis aspekts ir ļoti svarīgs. Patiesībā, islāms nosaka, un Svētais Pravietis ir teicis, ka tas, kuram ir trīs meitas un audzina viņas, nodrošinot viņām labu izglītību, viņš tiks uzņemts paradīzē. Tādējādi tieši tik lielu uzsvaru islāms ir licis uz sieviešu izglītību, un tieši tik lielu uzsvaru uz izglītību liekam arī mēs. Tāpēc jūs varat secināt, ka ahmadiju sabiedrībā mūsu sieviešu rakstpratības līmenis ir augstāks nekā mūsu vīriešu. Mūsu augsti kvalificēto sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Tas ir galvenais, kas ir ļoti svarīgs mūsu nākamās paaudzes morālai audzināšanai, un es ceru, ka, ja Dievs vēlēsies, tas tiks īstenots un, ka šī mošeja kļūs par miera un mīlestības simbolu šajā pilsētā, un, ja Dievs vēlēsies, mēs pēc iespējas vairāk kalposim šīs pilsētas iedzīvotājiem.
Šeit dzīvojošajiem ahmadijiem es saku, ka viņu atbildība ir palielinājusies vairāk nekā agrāk, jo viņiem ir jākalpo savai pilsētai. Lai īstenotu šīs mošejas tiesības, ir svarīgi īstenot šeit dzīvojošo cilvēku tiesības un dzīvot kopā mīlestībā un harmonijā. Lai Visvarenais Allāhs ļauj mums to panākt. Paldies jums.