Hazrat Mirza Masrūrs Ahmads, vispasaules Ahmadija Musulmaņu Kopienas vadītāja, Nacionālās Miera Simpozijas UK 2024 pamatreferāta oficiālais pārrakstījums no Tahir Halles, Baitul Futuh mošejas, Morden.
* Lūdzu, ņemiet vērā, ka šo pārrakstījumu bez skaidras atļaujas nedrīkst atveidot citās tīmekļa vietnēs vai drukātā formātā.
Hazrat Mirza Masrūrs Ahmads (aba), vispasaules Ahmadijas Musulmaņu Kopienas vadītājs, teica:
Bismillahir Rahmanir Raheem – žēlīgā, žēlsirdīgā Allāha vārdā.
Visi cienījamie viesi, Assalamo Alaikum Wa Rahmatullahe Wa Barakatuhu – lai Allāha miers un svētības jums visiem.
Šodien mēs atkal esam sapulcējušies Ahmadijas Musulmaņu Kopienas rīkotā pasākumā, lai apspriestu un pārdomātu, kā mēs varam pārvarēt šķelšanos sabiedrībā un ieviest patiesu mieru pasaulē.
Vairāk nekā divu desmitgažu brīdinājumi
Vairāk nekā divas desmitgades esmu aicinājis valdības, politiķus un visus cilvēkus pildīt savu lomu, lai nodrošinātu sociālo kohēziju mūsu atsevišķās sabiedrībās un plašāku mieru, un harmoniju pasaulē. Esmu paudis savu viedokli par to, kā mēs varam izbeigt visu veidu karadarbību, neatkarīgi no tā, vai konflikti tiek melīgi vesti reliģijas vārdā, vai tie ir atklāti ģeopolitiski. Es esmu runājis ne tikai par to, ka ir steidzami jāizbeidz kari starp valstīm, bet arī par to, ka ir jārisina neapmierinātības vietējās kopienās un jācenšas panākt mieru tajās valstīs, kurās notiek pilsoņu kari vai rodas iekšēji strīdi. Protams, vēsture mums māca, ka iekšējie konflikti var pāraugt reģionālos karos, ko bieži vien veicina ārējo lielvaru iejaukšanās un ietekme, kā arī nestabilitātes izraisīšana un radīt šķelšanos citās valstīs, lai kalpotu savām interesēm.
Pēdējās desmitgadēs esam liecinājuši šādas iejaukšanās postošās sekas tādās valstīs kā Kuveita, Irāka, Sīrija un Sudāna. Galvenokārt, esmu atkārtoti brīdinājis, ka lielvaru netaisnīgā politika un netaisnīgās politiskās, juridiskās un ekonomiskās sistēmas, kas ir dominējušas lielākajā pasaules daļā, izraisa arvien pieaugošu nevienlīdzību, kas savukārt veicina globālo nestabilitāti un nedrošību.
Gadu gaitā politiķi, inteliģenti vai sabiedrības pārstāvji vienmēr ir piekrituši manam apgalvojumam, ka mums ir jācenšas panākt mieru. Tomēr daudzi tiešā vai netiešā veidā pauda arī viedokli, ka es kļūdījos, uzskatīdams, ka esošie konflikti varētu pāraugt globālā karā un pat izraisīt kodolieroču izmantošanu. Daudzi to uzskatīja par nevajadzīgi pesimistisku. Ilgu laiku man nepiekrita pat tie, kas bija cieši saistīti ar pasaules norisēm, piemēram, politiķi, ārpolitikas žurnālisti vai analītiķi, vai nu viņu ideālisma un vēlmes skatīties uz pasauli caur rozā brillēm, vai varbūt nespējas mācīties no vēstures dēļ. Viņi, šķiet, ignorēja aizvien pieaugošās plaisas, kas pēdējās desmitgadēs ir parādījušās starptautiskajās attiecībās. Iespējams, viņi vienkārši nevēlējās pieņemt realitāti, kas viņiem bija redzama acīs. Kā saka, nezināšana ir svētlaime.
Tomēr šodien, kad Eiropā, Vidējos Austrumos un citur plosās kari, daudzi no tiem pašiem cilvēkiem tagad ceļ trauksmi, brīdinot par globālu karu, kurā varētu tikt izmantoti kodolieroči, lai nodarītu pasaulei neiedomājamu postījumu. Neraugoties uz šo apziņu, daudzi joprojām nevēlas apsvērt, kas jādara, lai izbeigtu šos konfliktus, un joprojām nevēlas sadzirdēt patiesās balsis par mieru, kas pastāv pasaulē.
Ņemot to vērā, domājot par šodienas pasākumu, es brīnījos, vai ir jēga mums šeit atkal pulcēties. Kāds mums bija labums runāt par mieru un taisnīgumu, ja tie, kam ir vara un iespējas ietekmēt pārmaiņas, bija apņēmušies mūs nedzirdēt? Realitāte ir tāda, ka pat tās institūcijas, kas dibinātas ar primāro mērķi uzturēt mieru un drošību pasaulē, kļūst aizvien mazāk nozīmīgas.
Veto tiesību sakropļojoša ietekme Apvienoto Nāciju Organizācijā
Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija ir kļuvusi par vāju un gandrīz nespēcīgu institūciju, kurā dažas dominējošās valstis ir ieguvušas visu varu un viegli ignorē vairākuma uzskatus. Tā vietā, lai izlemtu katru jautājumu, pamatojoties uz faktiem un vērtībām, valstis ir noslēgušas savienības un balso saskaņā ar savām interesēm. Galu galā izšķirošos lēmumus pieņem dažas priviliģētas valstis, kuru rokās ir veto tiesības. Tā vietā, lai uzticīgi kalpotu miera un taisnīguma lietai, tās izmanto veto tiesības kā trumpi, kad vien viņu šaurās intereses ir apdraudētas neatkarīgi no tā, vai viņu lēmums sagrauj mieru un labklājību citās valstīs un izraisa daudzu nevainīgu cilvēku nāvi un iznīcību. Tāpēc, lai ir skaidrs, ka tur, kur pastāv veto tiesības, taisnīguma svaru kausi nekad nebūs līdzsvaroti.
Tomēr, neraugoties uz šiem iebildumiem, es sapratu, ka man ir jāizmanto šī iespēja uzstāties, jo islāms māca musulmaņiem nekad nešaubīties, dzenoties pēc miera. Tas māca mums runāt patiesību, lai tad, kad tiks saukts pie atbildības Visvarenā Allāha priekšā, ticīgais varētu patiesi apgalvot, ka ir darījis visu iespējamo, lai glābtu Viņa radību no izpostīšanu.
Ahmadija Musulmaņu Kopiena cenšas panākt mieru un taisnīgumu
Turklāt islāma Svētais pravietis ir paziņojis, ka lielākais džihāda veids – termins, kas neatlaidīgi tiek pārprasts un nepareizi izskaidrots, ir runāt patiesi un drosmīgi savu līderu priekšā, īpaši to, kuri ir cietsirdīgi, netaisnīgi un nežēlīgi.
Protams, ja vājākas tautas vai indivīdi, piemēram, es, kam nav politiskā piederība, cenšas runāt, tas reti tiek novērtēts, un tie, kas to dara, var saskarties ar grūtībām vai riskēt ar sankcijām.
Neskatoties uz to, Ahmadija Musulmaņu Kopiena, balstoties uz islāma mācību, turpina un vienmēr turpinās nopietni cīnīties par mieru un aizstāvēt to cilvēku tiesības, kuri ir nespēcīgi un ir netaisnības upuri. Ar Dieva gribu mēs pastāvīgi centīsimies izmantot visus mums pieejamos līdzekļus, lai ietekmētu tos, kas ir mūsu rīcībā – t.i, politiķus, politikas veidotājus, inteliģentus un citus, lai pasaulē iedibinātu mieru.
Daži no jums, iespējams, patiešām zina par mūsu kopienas konsekventiem centieniem, kas vērsti uz to, lai veicināt mieru un atvieglot to cilvēku ciešanas, kuri cieš no smagām fiziskām vai emocionālām ciešanām.
Visas lielākās reliģijas veicina mieru
Pēc šiem ievadvārdiem es vēlos izteikt savas domas par to, kā iedibināt mieru pasaulē. Runājot par reliģiju, neviens no lielo reliģiju dibinātājiem – ne pravietis Jēzus, ne pravietis Mozus , ne citi Dieva pravieši, ne arī islāma dibinātājs, Svētais pravietis Muhameds – nekad nav mācījis saviem sekotājiem neievērot sabiedrības mieru un ķerties pie netaisnības vai agresijas. Lai gan ir tiesa, ka noteiktos ārkārtējos apstākļos viņi atļāva izmantot ierobežotu spēku, tas vienmēr tika darīts tikai ar nolūku izbeigt karadarbību un apspiešanu.
Kas attiecas uz islāmu, tas burtiski nozīmē “miers”, un katrs tā mācības aspekts atspoguļo šo nosaukumu. Piemēram, Svētā Korāna 42. nodaļas 41. pantā Visvarenais Allāhs pavēl, ka gadījumos, kad kādam cilvēkam vai tautai ir nodarīts pāri, viņi nekad nedrīkst atbildēt nesamērīgi vai novirzīties atriebības meklējumu sfērā. Turklāt Allāhs saka, ka ir labāk piedot, ja tas var novest pie reformēšanās. Svētā Korāna 49. nodaļas 10. pantā teikts, ka gadījumā, ja divas tautas ir karā, neitrālām pusēm ir jābūt par starpniekus starp tām un jācenšas panākt mieru, pamatojoties uz taisnīguma un vienlīdzības principiem. Ja pēc samierināšanas viena puse pārkāpj vienošanās noteikumus un atkal ķeras pie kara, citām tautām ir jāapvienojas ar spēku pret agresoru, līdz tas atturas no agresīvas rīcības. Tiklīdz tā pārtrauc, arī pārējām valstīm arī jāpārtrauc spēka lietošana.
Taisnīgums apstiprina noturīga miera veidošanu
Mērķim vienmēr ir jābūt noturīga miera veidošanai, kura pamatā ir taisnīgums. Nevajadzētu pieļaut, ka trešā puse izmanto karojošo pušu ievainojamību, nelikumīgi piesavinoties to tiesības savā labā. Ja Apvienoto Nāciju Organizācijā un citās svarīgās organizācijās tiktu ievērots šis princips, konflikti tiktu atrisināti daudz draudzīgāk un ātrāk.
Tomēr patiesa miera iestāšanās būs neiespējama, kamēr valstis tieši vai ar savus spēcīgus sabiedrotos varēs izmantot veto tiesības. Diemžēl Apvienoto Nāciju Organizācijas liktenis tās raksturīgā taisnīguma trūkuma dēļ, šķiet, būs tāds pats kā tās neveiksmīgajai priekštecei – Tautu Savienībai. Un, ja starptautisko tiesību sistēma, lai cik vāja tā arī nebūtu, pilnībā sabruks, anarhija un postījums, kas no tā izrietēs, būs mums neaptverams.
Lai gan pasaulē notiek neskaitāmi konflikti, visneatliekamākie un bīstamākie ir konflikti starp Izraēlu un Hamas un notiekošais karš starp Krieviju un Ukrainu. Daži cilvēki var uzskatīt vai arī viņiem var būt ielikts domāt, ka konflikts starp Izraēlu un Palestīnu ir reliģisks karš. Tomēr patiesībā tas ir ģeopolitisks un teritoriāls konflikts. Attiecībā uz karu Ukrainā, tas acīmredzami ir ģeopolitisks karš, kas tiek izcīnīts teritoriālu iemeslu dēļ. Esmu pārliecināts, ka ir tikai viens veids, kā izbeigt šos karus, proti, nodrošināt, ka taisnīgums gūst virsroku un ka jebkādi risinājumi tiek panākti, pamatojoties uz taisnīgumu, nevis uz to, kas labāk kalpo ārējo spēku interesēm. Pretējā gadījumā no Apvienoto Nāciju Organizācijas vai starptautiskajiem likumiem nebūs nekāda labuma, un vienīgais noteikums, kam būs svars, būs tas, kas pasludina, ka “spēks ir taisnība”.
Runājot par Ukrainas karu, Krievijai ir veto tiesības ANO Drošības Padomē, savukārt faktiski arī Ukrainai ir veto tiesības, pateicoties tās savienībai ar tām Rietumvalstīm, kurām ir pastāvīga piederība pie Drošības Padomes. Kā var panākt vienošanos, ja abām pusēm ir veto tiesības? Kāpēc kāda no pusēm būtu rosināta kaut par collu pavirzīties uz priekšu, ja zina, ka var uzlikt veto jebkuram darījumam, kas nav pilnībā tai labvēlīgs?
Attiecībā uz Gazā notiekošo, lai gan izraēliešiem, gan palestīniešiem ir savi atbalstītāji, veto tiesības ir izmantotas tikai par labu Izraēlai, kopš pašreizējā kara sākuma pirms vairākiem mēnešiem. Piemēram, februārī 13 no 15 ANO Drošības Padomes locekļiem nobalsoja par tūlītēju pamieru Gazā, taču ASV izmantoja savas veto tiesības, un rezolūcija tika anulēta. Kā var panākt mieru, ja vairākuma viedoklis tiek tik viegli noraidīts? Tas nav taisnīgums, bet gan demokrātijas un vienlīdzības principa noraidījums.
Islāma mācība uzsver izcilu taisnīgumu
Pretēji šiem cilvēku radītajiem likumiem islāma mācība uzsver taisnīgumu tādā mērā, ka Svētā Korāna 5. nodaļas 9. pantā ir teikts, ka jebkuras nācijas vai tautas naidīgums nekad nedrīkst mudināt novirzīties no taisnīguma un godīguma ceļa. Šāda godīguma izpausme ir tuvāk taisnīgumam. Pat cilvēki, kas nav reliģiski noskaņoti, noteikti atzīs, cik gudri un izdevīgi ir pieņemt šo izcilāko taisnīguma standartu.
Tajā pašā laikā jūs varētu brīnīties, kāpēc, ja islāma mācība ir tāda, kā es to raksturoju, bieži tiek apgalvots, ka islāms ir ekstrēmistu reliģija. Patiesi, šīs debates pēdējās dienās atkal ir aktualizējušās, jo daži politiķi ir izteikuši provokatīvus un aplamus komentārus. Šajā sakarā ir kategoriski jāprecizē, ka kari un kaujas, ko izcīnīja Svētais pravietis Muhameds un viņa pareizi vadītie pēcteči, bija tikai un vienīgi aizsardzības cīņas. Svētais Korāns ļāva musulmaņiem cīnīties tikai kā pēdējo iespēju pēc tam, kad islāma pretinieki viņiem bija nežēlīgi uzbrukuši un viņi bija cietuši no gadiem ilgām un ilgstošām vajāšanām. Šī atļauja ir nostiprināta Svētā Korāna 22. nodaļas 40. pantā, kurā teikts, ka tiem, pret kuriem karš ir vērsts netaisnīgi, ir tiesības aizstāvēties, jo viņi ir cietuši netaisnību un ir apspiešanas un vajāšanas upuri.
Turklāt Svētais Korāns paskaidro, ka atļauja cīnīties ir dota ne tikai islāma, bet arī visu reliģiju aizstāvībai, un tajā ir nostiprināti apziņas brīvības un ticības brīvības principi. Tādējādi sekojošā pantā Visvarenais Allāhs norāda, ka, ja Viņš neapturētu tos, kas pārkāpj ar citu palīdzību, tad baznīcas, sinagogas, tempļi, mošejas un visas citas pielūgsmes vietas, kurās bieži tiek citēts Dieva vārds tiktu iznīcināti. Tādējādi musulmaņiem ir pavēlēts aizstāvēt un aizsargāt visas reliģijas un dievnamus, nevis nodarīt tiem jebkādu ļaunumu.
Islāma kara noteikumi ir mācība mūsdienu pasaulei
Turklāt visur, kur tika izpildīti nosacījumi aizsardzības kariem, musulmaņu armijas tika vadītās pēc stingriem kaujas noteikumiem, ko deva islāma Svētais pravietis . Pirmkārt, viņš paziņoja, ka karus nekad nedrīkst karot, lai īstenotu personiskas intereses, iekarotu zemes vai iedibinātu pārākumu pār citiem. Drīzāk musulmaņiem ir atļauts karot tikai tad, ja karš tiek vērsts pret viņiem. Kara gadījumā citām tautām vajadzētu apvienoties, lai apturētu agresoru. Tiklīdz agresors pārtrauc lietot spēku, citām valstīm nekavējoties jāizbeidz karš un jācenšas panākt ilgstošu mieru. Turklāt Svētais pravietis Muhameds stingri aizliedza vērsties pret civiliedzīvotājiem, kas ir pārāk izplatīts mūsdienu pasaulē notiekošajos karos. Turklāt viņš deva norādījumus musulmaņiem nodrošināt, lai kara apmērs būtu pēc iespējas ierobežotāks. Bija jāizvairās no jebkādas kara eskalācijas vai paplašināšanas gan teritorijas, gan līdzekļu ziņā.
Islāms arī māca, ka, ja vien pretinieks neizmanto dievnamu kā militāru bāzi, nav pieļaujams apgānīt dievnama svētumu, karojot tā teritorijā vai pat tā tuvumā. Ir stingri aizliegts nojaukt vai apgānīt pretinieku dievnamus. Turklāt Svētais pravietis Muhameds aizliedza iepriekš izplatīto paradumu sakroplot ienaidnieka karavīru ķermeņus un deva norādījumus, ka pret viņu ķermeņiem jāizturas saudzīgi un ar cieņu. Viņš arī mācīja, ka karadarbībā nav atļauta nekāda veida maldināšana. Kā jau minēts, nekad nedrīkstēja nogalināt sievietes, bērnus, vecus cilvēkus un citus nevainīgus civiliedzīvotājus. Tāpat nedrīkstēja kaitēt priesteriem, rabīniem vai citiem reliģiskajiem līderiem vai atturēt viņus pildīt savus reliģiskos pienākumus.
Islāma Svētais pravietis arī aizliedza musulmaņu karavīriem karu laikā radīt jebkāda veida teroru vai bailes sabiedrībā. Patiesi, pret visiem ārrindniekiem un civiliedzīvotājiem bija jāizturas laipni, un pret viņiem nedrīkstēja pastrādāt netaisnību.
Turklāt viņš pavēlēja, ka musulmaņu armijām nevajadzētu veidot bāzes vai nometnes pilsētās vai rajonos, kur viņi var radīt bažas vai neērtības parastajiem civiliedzīvotājiem. Viņš paziņoja, ka kaujas laikā karavīriem nevajadzētu sist pretiniekam pa seju un vajadzētu nodarīt viņam pēc iespējas mazāku kaitējumu un sagādāt pēc iespējas mazāk ciešanas. Ja karagūstekņi tika noķerti, viņus nedrīkstēja šķirt no radiniekiem, ja arī viņi tika ieslodzīti cietumā. Turklāt bija jāsakopo visus spēkus, lai karagūstekņiem būtu ērti, tādā mērā, ka viņu ērtībām un vajadzībām bija jādod priekšroka salīdzinājumā ar sagūstītāja vajadzībām. Ja musulmaņi bija vainīgi jebkādā nežēlībā vai rupjībā pret karagūstekni, viņiem bija nekavējoties jāatbrīvo to karagūstekni, lai atlīdzinātu zaudējumus.
Vēl viena Svētā pravieša norādījums bija, ka citu tautu pārstāvjus un emisiārus augsti jāciena, un visas kļūdas un trūkumi no viņu puses vajadzētu ignorēt miera un harmonijas labad.
Šie ir islāma kara pamatnoteikumi, un Svētais pravietis teica, ka, ja musulmaņi pārkāpj šos principus, tas liecina, ka viņi necīnās par taisnīgumu, bet ka viņi cīnās, lai radītu nežēlību un savtības dēļ. Bez šaubām, katrai musulmaņu tautai un valdībai ir jāievēro šīs islāma mācības. Nolikot malā reliģiju, es arī uzskatu, ka, ja nemusulmaņu tautas pieņemtu šos principus, tad, pat ja notiktu kari, tie neradītu tik dziļi iesakņojušos naidīgumu, kas paliek iesakņojies no paaudzes paaudzē. Tāpēc visām valstīm, kas iesaistītas karadarbībā, neatkarīgi no tā, vai tās ir Rietumvalstis, tās, kas tur naidu pret islāma pasauli, vai musulmaņu valstis, būtu jāatzīst, ka mieru var panākt tikai tad, ja tās valstis darbojas saskaņā ar šiem kara un konfliktu risināšanas principiem.
Pretējā gadījumā mēs atrodamies uz katastrofāla globāla pasaules kara krauja malas, kas neapšaubāmi novedīs pie tik milzīgiem postījumiem un masu slepkavībām, ka tas ir tālu ārpus mūsu iztēles.
Rietumu pasniedzēju izpratne
Kā jau minēju iepriekš, daudzi cilvēki tagad nonāk pie tā paša secinājuma. Piemēram, profesors Džefrijs Sakss (Jeffrey Sachs), ļoti cienījams ekonomists no Kolumbijas Universitātes, raksta:
“Pasaule ir uz kodolkatastrofas malas, un tas lielā mērā tāpēc, ka Rietumu politiskie līderi nespēj atklāti runāt par globālo konfliktu eskalācijas cēloņiem.”
Viņš turpina:
“Nerimstošs Rietumu stāsts par to, ka Rietumi ir cēli, bet Krievija un Ķīna ir ļauni, ir vientiesīgs un ārkārtīgi bīstams. Tas ir mēģinājums ietekmēt sabiedrisko domu, lai nerisinātu īstus un steidzamus diplomātijas jautājumus.”
Profesors Sakss turpina:
“Pirmām kārtām šajā ārkārtīgi bīstamajā laikā Eiropas līderiem būtu jātiecas pēc patiesā Eiropas drošības avota: nevis ASV hegemonijas, bet gan Eiropas drošības pasākumiem, kas ciena visu Eiropas valstu, protams, arī Ukrainas, bet arī Krievijas, kas turpina pretoties NATO paplašināšanai Melnajā jūrā, likumīgās drošības intereses. Šajā posmā diplomātija, nevis militāra eskalācija, ir īstais ceļš uz Eiropas un pasaules drošību.” [1]
Turklāt daudz ir rakstīts vai runāts par notiekošo karu starp Izraēlu un Hamas un smago humanitāro situāciju Gazā, kas ar katru dienu pasliktinās. Piemēram, nesenā intervijā ASV senators Bērnijs Sanderss (Bernie Sanders), kurš pats ir ebrejs, stingri nosodīja Izraēlas valdības rīcību. Viņš teica:
“Tas, ko Netanjahu un viņa labējā valdība pašlaik dara ar Palestīnas, Gazas iedzīvotājiem, ir neaprakstāms un neizsakāms. Es gribu teikt, ka jau ir nogalināti 25-26 tūkstoši cilvēku (tas bija skaitlis, kad viņš tika intervēts, tagad šis skaitlis ir pārsniedzis), no kuriem divas trešdaļas ir sievietes un bērni. 65 000 cilvēku ir ievainoti.
70 % mājokļu Gazā ir bojāti vai iznīcināti. Jūs redzat 1,8 miljonus cilvēku, kas ir izstumti no savām mājām, un Dievs zina, kur viņi dodas.”
Senators Sanderss turpināja, sakot:
“Šobrīd, un es ceru, ka visi to sadzirdēs, jūs redzat, ka simtiem tūkstošu bērnu var nomirt badā, un mēs Amerikas Savienotajās Valstīs, finansiāli atbalstot Izraēlu, esam līdzdalīgi tajā, kas notiek, un es būšu nolādēts, ja došu vēl vienu centu Netanjahu valdībai, lai turpinātu šo karu pret palestīniešu tautu.” [2]
Jautāts, vai un kā Vidējos Austrumos varētu panākt nokārtošanu, senators Sanderss sacīja:
“Šī reģiona vēsture ir briesmīga. Tā ir saistīta ar holokaustu, 6 miljoniem ebreju, tā ir saistīta ar simtiem tūkstošu palestīniešu padzīšanu no savām mājām, bet galu galā palestīniešu tautai ir tiesības uz savu dzimteni. Tāpēc mēs runājam par divu valstu risinājumu.”
Papildus abiem manis citētajiem cilvēkiem daudzi citi komentētāji tagad nonāk pie tāda paša secinājuma par pasaules kritisko stāvokli, par kuru es jau sen brīdināju. Es nerodu nekādu apmierinājumu par to; drīzāk no visas sirds ceru un lūdzos, lai, pirms vēl nav par vēlu, pasaule nāk pie prāta un izbeidz pasaulē notiekošo nežēlību un karus. Protams, es uzskatu, ka Izraēlas un Hamas vai Palestīnas, kā arī Krievijas un Ukrainas kara gadījumā ir pilnībā jāpārtrauc karš. Pēc tam, tā vietā, lai kūdītu savus attiecīgos sabiedrotos uz turpmāku karadarbību, visiem starptautiskās kopienas locekļiem būtu jānosaka par prioritāti nodrošināt, ka tiek pastiprināti palīdzības centieni, lai palīdzētu tiem, kam tas ir izmisīgi nepieciešams, un jākoncentrējas uz ilgstoša un mierīga risinājuma panākšanu. Ja tā vietā mēs stāvam malā un ļausim, lai šie kari turpina saasināties, tiks pazaudētas vēl neskaitāmas nevainīgas dzīvības, un vēsture mūs noteikti vērtēs ar nicinājumu kā mūsu pašu iznīcības un posta rādītājiem.
Mūsu nākamo paaudžu glābšana
Tātad nobeigumā vēlos teikt, ka, ja mēs vēlamies pasargāt mūsu nākamās paaudzes no kodolkara radītā starojuma kaitīgās ietekmes, ja vēlamies pasargāt tās no zaudējuma un izmisuma un, ja vēlamies pasargāt sevi no viņu lāstiem un vaimanām, mums jārīkojas steidzami un gudri. Politiskajiem līderiem un tiem, kam ir piekļuve politikas veidotājiem, vajag ilgtermiņa skatījums uz to, kas ir cilvēces interesēs, nevis jābūt akliem savtīgas vēlmes dēļ un aizstāvēt savu pārākumu pār citiem. Mums visiem ir jāapvienojas, atstājot malā nacionālās, politiskās un citas personiskās intereses, lai nodrošinātu lielāku labumu cilvēcei un nodrošinātu to, ka mēs atstājam pēc sevis veiksmīgu pasauli mūsu nākamajām paaudzēm. Mūsdienās mums ir jākoncentrē visa mūsu enerģija un pūles uz patiesa miera nodrošināšanu, lai mēs varētu dzīvot pasaulē, kurā valda cerība un labklājība, nevis pasaulē, ko nosaka nevienlīdzība, naids un asinsizliešana.
Ar šiem vārdiem es sirsnīgi pateicos visiem mūsu viesiem par to, ka šovakar pievienojušies mums un uzklausījuši manu teikto. Es atvainojos par garu runu, bet, ņemot vērā nedrošo situāciju pasaulē, es uzskatīju, ka tas ir nepieciešams. Paldies jums, un vēlreiz izteicu jums visiem savu sirsnīgo atzinību. Liels paldies jums.