Svētais Pravietis

Kas bija Pravietis Muhameds?

Svētais Pravietis Muhameds (lai Viņam miers un Allāha svētība) bija Islāma dibinātājs un tieši viņam Allahs atklāja pēdējo reliģiju. Viņš piedzima cildenā ģimenē 570. gadā p.m.ē Meka, Arābijā, Muhameds bija pravieša Ābrahāma pēcnācējs (lai Viņam miers un Allāha svētība). Vārds “Muhameds” burtiskā tulkojumā nozīmē “slavas vērts”.

Svētā pravieša Muhameda dzīve, pirms viņš kļuva par pravieti

Viņa tēvs, Abdullah, nomira dažus mēnešus pirms Muhammeda piedzimšanas, vēlāk, sešu gadu vecuma viņš zaudēja arī māti, Aminu.Viņu paņēma savā aprūpē viņa vectēvs Abdul-Muttalibs, kurš arī nomira divus gadus vēlāk. Turpmāk Muhammedu pieskatīja viņa tēvocis Abu-Talibs. Neskatoties uz šīm grūtībām, Muhammeds izauga par godīgu, apdomīgu, patiesu un inteliģentu cilvēku. Viņš palīdzēja tēvocim ar tirdzniecību, dažreiz viņš pavadija viņu ceļojumos uz citām zemēm. Muhameds dzīvoja dievbijīgu un vienkāršu dzīvi un bija labi pazīstams ar savu izpalīdzīgo raksturu. Viņa rīcība izpelnījās As-Siddique (kas nozīmē – ‘patiesākais’) un Al-Amin (kas nozīmē – ‘visuzticamākai’s) titulus. Divdesimit piecu gadu vecumā Muhameds apprecējās ar augsti godājamu atraitni Khadiju, kura bija piecpadsmit gadus par viņu vecāka. Viņa bija tik pārsteigta par Muhammeda cēlo raksturu, ka nodeva viņa rīcībā visu savu bagātību un vergus – kurus viņš pēc tam atbrīvoja. Arī lielu daļu no īpašuma Scētais Pravietis izdalīja nabadzīgajiem un trūcīgajiem.

Svētā pravieša izteicieni

Vienlīdzība

Jūs visi esat vienlīdzīgi. Visi, neatkarīgi no tā, kurai tautai vai ciltij jūs piederat, neatkarīgi no tā kur esat apmetušies. Neviens nav pārāks pār otru. Arābs nav pārāks par citu Arābu un nav arī pārāks par neArābu, kā arī neArābs nav pāraks par Arābu. Baltādains cilvēks nav nekādā ziņā pārāks par melnādainu cilvēku, un melnādains cilvēks nav pārāks par baltādainu cilvēku. Tie atšķiras tikai ar kalpošanas Dievam un cilvēcei dziļumu, visgodīgākie starp jums ir tie, kuri ir vistaisnīgakie (Svētā pravieša Atvadu Sprediķis)

Labdarība

Labdarība ir cilvēka ikdienišķš pienākums. Samierināt strīdniekus ir labdarība. Palīdzēt apsedlot dzīvnieku vai uzkraut tam bagāžu arī ir labdarība. Labs vārds ir labdarība. Ikviens solis pretī mošejai, lai ‘salat’ (lūgšana), ir labdarība. Labdarība ir atbrīvot ielu no sķēršļiem, lai tie nerada neērtības. (Buhāri & Muslim)

Apgūt zināšanas

Meklēt zināšanas ir katra Musulmaņu vīrieša un sievietes pienākums. (lbne-Madžah)

Mīlestība uz savu tuvāko

Katram kurs tic Allaham un Tiesas dienai, nevajadzētu savam kaimiņam sagādāt neērtības. (Bukhari)

Lojalitāte

Lojalitāte savai valstij ir ticības sastāvdaļa. (Sakhavi)

Kā iztūrēties pret citiem

Neviens no jums nav īsts ticīgais, ja vien viņš citiem nevēl to, ko vēl sev pašam. (Bukhari)

Godīgums

Atstājiet to, kas veicina jūsos šaubās un pieturieties pie tā, kas ir brīvs no šaubām, jo patiesība mierina, bet nepatiesība satrauc. (Tirmidhi)

Cieņa pret bērniem

Cieniet savus bērnus un audziniet viņos vislabākas manieres. (Ibn-e-Madžah)

Pateicība

Tas, kurš nas pateicīgs cilvēkiem, nav arī pateicīgs Dievam. (Tirmidhi)

Piedošana

Allahs godina un paaugstina statusā to, kurš piedod visas pret viņu vērstās pārmērības, un to kurš neatbild savam pāridarītājam karstgalvīgā steigā. (Musnad Ahmad)

Atklāsme

Muhammeds daudz laika pavadīja domās par Allāhu (‘Allah’ – arābu vārds, kura nozīme ir ‘Viens Dievs’). Bieži vien viņš meditēja alā ar nosaukumu “Hira”, kas atradās dažu jūdžu attālumā no Meka. Četredesmit gadu vecumā Muhammedam bija vīzija, kurā viņam parādījās enģelis Gabriels, viņš nogādāja Muhammedam pirmo Korāna atklāsmi no Allaha sekojošos vārdos:

Sava Kunga vārdā skandini, tā vārdā kurš radīja, radīja cilvēku no līmjavas. Sava Kunga vārdā skandini, tavs kungs ir Cildenākaisn no Cildenākajiem, tas kurš mācīja ar pildspalvu, mācīja cilvēkam to, ko viņš nezināja. ” (Svētā Korāna 96. nodaļa: 2-6. Pants)

Muhameds bija tik ļoti šīs pieredzes pārņemts, ka nekavējoti steidzas dalīties tajā ar savu sievu Khadiju. Noklausijusies Muhammeda vēstījumu, viņa aizveda to pie savas māsīcas Waraqa bin Naufal, kura bija kristiešu vientuļniece. Izdzirdot par notikušo, Waraqa sacīja: “Es esmu pārliecināta, ka Eņģelis, kurš ir nolaidās pie Tevis, ir tas pats eņģelis, kurš iepriekš apmeklēja Mozu.” viņa atsaucās uz pravietojumu 5. Mozus 18:18 (“Tāpēc es izaudzināšu tādu pravieti kā tu starp viņa brāļiem; Es ielikšu vārdus viņa mutē, un viņš jums nodos visu, ko es tam nosūtīshu”) tā pareģojot lielā pravieša ierašanos. Tas iezīmēja Muhameda misijas, kā pravieša un Allāha sūtņa, sākumu. Iepriekš minētie panti ir pirmie Svētā Korāna panti, kas Muhammedam tika atklāti. Sekojošo 23 gadu laikā, viņam tika atklāts viss Svētais Korāns, un līdz šai pat dienai tā teksts paliek pilnīgi nemainīgs.

Viņa Mesija

Pravietis Muhammeds sludināja Dieva vienotību. Viņš sludināja, ka visas dievišķās reliģijas nes vienu un to pašu Dieva vienotības vēsti. Ka, lai sasniegt mieru, cilvēkiem ir jāpilda savas svaistības pret Dievu un pret cilvēci. Muhammeds palīdzēja nabagiem, atbrīvoja vergus, aizsargāja vājos no pārdārītājiem un ieviesa vienlīdzīgas tiesības sievietēm. Viņš mācija saviem sekotājiem grūtību laikā būtu pacietīgiem, lūgt Dievu un uzticēties Tam. Muhammeda misija bija, izskaust ļaunumu, izlīdzināt netaisnības, nostiprināt labestību un dievbijību pasaulē. Tāpēc Korānā viņš tiek minēts kā “visas cilvēces žēlsirdība”.

Grūtības un panākumi

Mekas elku pielūdzēji neklausījās Muhamedu un iebilda. viņam kur vien varēja. Muhammeds un viņa sekotāji tika smagi vajāti, taču ar nelokāmību un priekšzīmīgu pacietību viņi to izturēja un nekad neatbildēja ar vardarbību uz vardarbību. Tie tika pakļauti visa veida pazemojumiem, pret musulmaņiem, kas kļuva par vergiem, izturējās īpaši slikti. Pēc trīspadsmit vajāšanas gadiem (Mekas pilsoņu izpildījumā ) Allahs deva norādijumu Muhamedam migrēt uz Madinah, kas bija gandrīz 260 jūdzes uz ziemeļiem no Meka.

Tomēr pat tur Mekas pilsoņi neļāva viņam dzīvot mierā. Tie izcīnīja neskaitāmas kaujas, taču tika uzvarēti. Muhameds vienmēr tikai aizsargājās un, kad bija uzvarējis, izturējās pret uzbrucējiem žēlastīgi un ar piedošanu. Mierīgi un bez cīņas Muhhameds beidzot iekaroja Meka.

Viņš bija ārkārtīgi piedodošs un lepojās ar saviem bijušajiem ienaidniekiem. Muhameds uzaicināja visu pasauli uz islāmu, bet taja pašā laikā deva ikvienam iespēju praktizēt savu ticību islāma aizsardzībā. Svētā Pravieša dzīve patiešām ir ievērojama, aptuveni sešdesmit trīs gadu laikā šķiet ir izspēlēta visa cilvēku pieredze: no nabadzības līdz bagātībai, no neveiksmes līdz panākumiem, no vienotuļas balss saucošas pēc taisnīguma un miera līdz neapšaubāmai varai, no vajāšanas līdz karaliskai autoritātei. Viņš izvēlējās nebūt bārenis, bija sirsnīgs adoptēts bērns, godīgs tirgotājs, mīlošs vīrs, laipns tēvs, gādīgs kaimiņš, izcils ģenerālis, taisnīgs tiesnesis un likuma devējs, apgaismots valstsvīrs, uzticīgs draugs un pāri visam pravietis un Allāha Vārda sludinātājs. Svētais Pravietis atstāja šo planētu 632. gadā p.m.ē., atstājot aiz sevis ļoti dievbijīgu un taisnīgu ticīgo kopienu. Tie turpināja viņa misiju izplatīt Islāmu visās pasaules daļās neskatoties uz kādam grūtībām. Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā miljards Musulmaņu.